Patiesība ir visapkārt – atver acis.

Aust rīts. Bet Baltijai pāri vēl melnas miglas vāli klājas, Un krustnešu šķēpu sadurtās zintnieku sirdis, Caur purviem maldās un neatrod Mājas. Aust rīts. Bet tumšajās pamalēs Pērkons , Vēl debesis šķeļ, tā vīri aun kājas, Un bijušās svētvietās tie, Ar jodiem un kangariem rājas. Aust rīts. Bet tautas garam šai cīņā trūkst elpas , Un Latvijas sirds brīžiem, šķiet, stājas. Kā Tev

Kur jāiet ir Tev, tur nevedīs ceļi, Ko melnsvārču bari ar bībelēm rokās, Un zintnieki rādīs, tie būs tikai meļi, To dievam lemjot mūs mūžīgās mokās. Vilku gāršas, spīganu purvi, Sumpurņu biezokņi, raganu birzis, Un krustnešu mūru dzelžainās durvis – Ir viss, kas tev jāizbrien sniegbaltā rītā, Caur malduguns svētītām senkrīvu takām, Tā pašas Laimas likteņa sedzene pītā. Un zalkšu zīmētais

Tepat man līdzās Tu klusi velc elpu, Bet lietaini tuksneši, smilšainās jūras, Starp mums un planētu parādes, laiki un telpas, Vējpūku dzeloņi sirdīs mums duras.. Paralēlo pasauļu lauskas tik klusi, Rāmās vasaras naktīs tā snieg, Ik reizi, kad mosties no aizsaules sapņa, Man tālajās pasaulēs jāaizmieg.. Un tumšajiem dzīpariem likteņa stellēs, Tiek austas jaunas un mokošas elles, Ja lāstu šo mūžīgo

Kā tas, kurš brīvībā kails, Ar Dieva suņiem rītausmā skrējis, Sapinies baznīcu līkločos, debesu tirgoņiem, Parādus atdot nav spējis? Kaut iztukšots no vēl spožākām saulēm, Viss līdzi paņemtais dievišķais spēks, Un vietā atstāts tik… iedzimtais grēks. Dzīvei atvēries kaķēns, Kas glaužas un smaida, Jo nezin, ka nolemts un jūrskola gaida… Patiesi, lai sirdsmieru varētu rast, Ir lietas, ko labāk mums nesaprast.

Kā laisku pūķu spieti laikmetu griežos, Labais un sliktais ķer pats savu asti un smejas, Par to, kā uz piemājas vīnogu stiebriem, Aizsaules svelme lejas. Datoru noburtie klaiņo un meklē, Burtnieku pilis savu apziņu peklēs, Krodziņu tvanā sev pasaules veido, No seju atspulgiem kristāla traukos. Sapņi mirst, ja piepildās – atstāj tos dzīvus, Ienācis šeit, lai padzertos Sauli, Tu esi

Māla pilis Karību jūras dzelmēs, Mēs ceļam ikdienu un lejam, Koraļļu asaras šampanieša glāzēs, Sniegpārslām kūstot Tev matos kaismīgā svelmē, Tās sabrūk paisumu – bēgumu fāzēs. Bet reibonim plēnot Tu gaisti kā sapnis, Un bailes par mums tad atspīd Tev acīs, Jo Tevis jau nav un nav nekad bijis, Vien pamestās pasaulēs vēji dzen lapas, Šais tuksneša oāzēs lietus nav lijis. Un kāpēc

Saplēstās Dievu pilsētās dejo, Vien ēnas no bijušās gaismas.. Kas acīs Tev klejo. Lotosa templī putekļi krājas, Dziestot liesmai es zinu.. Dvēselei Tavai nav šeit vairs mājas. Klusums aizdzen mantru šķindas, Ir nakts un vēsums, bet zini.. Kad lasi šīs rindas, Zvaigžņu virtenes kamolā tīšu, Ar spēku, kas debesis sašķeļ.. Es Tevi pārradīšu.

Aiz zvaigžņu virtenēm tur tālu, tai pusē Tu esi, es jūtu… Bet šobrīd Tu klusē. Starp mums ir viss, kas vieno un dala Sajūti to.. Ir tikai kāršu kava un debesu mala Ko maisa kāds cits, bet… Mēs esam viens un vienmēr tā būs Tā notiek… Līdz šķeltais par vienotu kļūs.

Tavu acu dziļuma segu ap pleciem, Es kosmiskā stacijā elpas vilcienu sarakstu pētot, Domāju, šeit man nopirkt ceļam biļeti lēto? Vai tomēr šoreiz man neskopoties, Pa Piena ceļu Greizajos Ratos, Ar ērtībām cauri visumiem doties? Jo ceļš priekšā tāls, un galapunkts, Uz biļetes manas Ir…Mirklis pirms Radīšanas.

Kā Polārā lokā izspraucies asns, Saulē izmircis, izžuvis lietū, Kā Dieva pieņemts te klaiņoju es, ….Ne no šīs pasaules. Meklējot mājas, es iemaldos sevī, Visumā bezgala ceļi no Piena, Kā gan var atrast, ja nav tur neviena? Kāpēc gan meklēt, ja Tu esi…Viss?