Patiesība ir visapkārt – atver acis.

Reiz Baltijas jūras dzintara skauta, Tās krastos dzīvoja laimīga tauta, Ar brīvību sirdī, ne akmenī kaltu, Tu zini šo tautu, ko saucam par Baltu. Ir senču brīvības uguns vēl dzīva, Iededz to, lai tauta kļūst brīva. Svešzemju algotņi centās, lai spētu, Šo brīvības uguni noslāpētu, Bet viltīga bija tieši tā vara, Kas pakļāva tautu pavisam bez kara. Bet senču brīvības

Jau atkal klāt ceturtās gadskārtas sāls, Mošķu un vagaru karnevāls, Tie visi uz plakātiem vienuviet, Saldi aicina nobalsot iet… Lai tautas pusdzīvo miesu tie plēstu, Pie melnajo kundziņu galdiem to ēstu. Vergu tautai jau nepiedien kurnēt, Nāc, izmet brīvo gribu šeit, urnā. Mēs maitāsim ģimenes, cirtīsim saknes, Tev pienākas tikai vakcīnu blaknes, Pārdosim Tēvzemi, kalposim Jodam, Vien atdod mums balsi,

Ak varenais Pērkon, ātrāk nāc mājās, Kangara lāsts pār zemi šo klājas, Sauc zintniekus kopā no Latvijas tālēm, Lai steidzas šurp sievas ar varenām zālēm. Savus varoņus indētā tauta jau nīst, Un tumšākos burvjus vairs neatpazīst.. Tie savējie šķiet un sēd kopā pie galda, Bet tautas saknes tie klusībā skalda.. Reiz dižens bij ozols, bet varbūt jau rīt, Ar pēdējo

Mīļā, neslēp jel seju… Kā atvērta grāmata pretī Tev eju, Un izlasīt vari tur sāpi ikvienu, Vasaras smeldzi, Sauli no rītiem, Un ledainā aukstuma pieskārienu… Jo tai tālajā naktī, kad Tevi no rokām, Man izrāva Ziemeļu vēji, Atvadu vārdus man pateikt, Tu tā arī nepaspēji… Tad cauri brūkošiem gadsimtiem skrēju, Aizsaules vārtus slēdzot ar smaidu, Sapņojot, kā lai Tevi es

Vai atceries to, kā bērnībā skrējām, Pa ziedošām debesu pļavām, Zvaigžņu putekļus elpojot brīvi, Paslēpes spēlējot kopā ar vēju? Tad, kad vēl bijām mēs īsti un dzīvi.. Bet tagad dzeloņu stieples dur sirdis Uzpurņos smokošās dvēseles kliedz, Vai Tu viņas dzirdi? Masku nodzēsti smaidi un sejas, Aiz divmetru barjeras, Tukšums acīs un sargsuņu rejas. Vien atceries to, kas Tu esi

Klaiņojot rīta miglā caur ielām,Redzu, kā dūmakā svešzemju kuģi,Joprojām stāv Rīgā un algotņu bari,Klaudzošiem zābakiem dārdina bruģi. Uzpurņos maskotie Sorosa kasēs,Stāv rindā pēc grašiem un vakcīnu pasēm.Bet blakus ielās priecājas līksmi,Tie, kas mums nozaga varavīksni.. Vien brīvība nospiesta ceļos un šņukst,Kā piesmieta jaunava klusībā čukst..Un skatās man acīs – kur gan jūs gājāt,Kāpēc Jūs mani nenosargājāt? Tu domā, tas viss

Man pētot, kā mainās gadskārtu cikli, Reiz pienāci blakus, tā maigi un liegi, Ar liesmiņu sirdī, tik vāru un biklu, Kā lotoss aiz polārā loka zem sniegiem. Bet aizņemts ar to, kā druvās aug rudzi, Pārskaitot zvaigznes un būvējot tiltus, Pār jūrām no Mēness atspulgiem kvēliem, Cenšoties atsijāt īsto no viltus, Rudeņos palīdzot kokiem mest lapas, Skrienot kopā ar novembra

Reiz pirkām mēs smaidus un skatienus krājām, Un pieneņu lapas mums bija kā nauda, Bet tad Tu aizgāji projām no mājām, Meklējot tālumā pasauļu baudas. Atver acis un ieskaties Saulē, kā sabrūk, Bankas, konti, akcijas sadeg un finanšu dati, Izplēn kā reibinošs vijoļu nektārs no rīta, Un Tu atgriezies sentēvu mājās tā pati. Rāmi deg pagalmā mūžīgā liesma, Baltais Tēvs

Antisociāli eņģeļi netīrām spalvām, Dirn krogos un gaida, kad velni, Tiem vēl uz kredīta mēriņu dos. To uzdevums –  mirdzēt, Un apgaismot neticīgos… Kam no meliem un viltus bij jāsargā mūs, Gaismas bruņnešu vairogi spožie, Tie krāmu tirgos pamazām rūs.. Jautājot viedajiem priesteriem,  Ko gan tie sacīs, Aprāvos, ieraugot dolāru zīmes to acīs.. Vai ir vēl kas tīrs uz šīs pasaules? Varbūt, ka

Kad maijā sniega pārslas griežas dievišķā dejā, Starp tūkstoš patversmes suņiem, Es meklēju pazīstamas sejas. Lai atdotu dzīves sekundes, ko Tu man devi, Tajās tālajās naktīs, Kad es biju pazaudējis sevi. Un maigā klusumā krita bez pēdām, Tukšie vārdi, ko teicu, Starp bībelēm, korāniem, šastrām un vēdām. Bet tagad caur aizmirstām senprūšu dziesmām, Atgriežas patiesie Dievi to mājās –  Baltijas mežu svētuguns liesmās.