Buržuāzijas demokrātijas gals – kas tālāk?

Tuvojoties neparastās pasaules otrā gada noslēgumam, droši vien prasās kaut kāds situācijas novērtējums. Tā diena, kad viss pēkšņi kļuva citādi, ir vēsturē jau piefiksēta un tas bija 2020.gada 11.marts. Tad sākās cits posms un ticiet vai nē, par to jau ir tapušas grāmatas.

Viena no tādām ir itāļu filozofa Giorgio Agamben jau šī gada maijā izdotā grāmata Where are we now?:The epidemics as politics jeb kur mēs esam tagad – epidēmija kā politika. Šis nosaukums principā uz to arī atbild, bet grāmatā ir dota diezgan skarba atklāsme un tā skan šādi:

Mēs piedzīvojam Rietumu politiskās ēras galu – buržuāziskās demokrātijas galu, kas balstīta uz Konstitūcijām, tiesībām, parlamentiem un varas dalīšanu. Šis modelis jau bija krīzē arī pirms tam – konstitūcijas principi tika aizvien vairāk ignorēti, bet izpildvara jau ir praktiski nomainījusi likumdevēju varu un tā operē ar dažādu rīkojumu palīdzību. Ar tā saukto pandēmiju viss kļuva vēl sliktāk – tā sauktā ASV drošā valsts, kas tika izveidota it kā atbilde terorismam, tagad kļūst par biodrošības valsti. Ir svarīgi saprast, ka šī pārvaldes forma ir daudz stingrāka par jebko, ko mēs esam piedzīvojuši – arī šeit Itālijā un ne tikai te, tikko tiek paziņots kaut kāds ‘drauds veselībai’ cilvēki paklausīgi pakļaujas tādiem ierobežojumiem, kā nekad iepriekš to nebūtu darījuši.

Tas ir diezgan nepatīkams atzinums un tā sekas ir ne mazāk draudīgas. Taču tas piedod notiekošajam vismaz kaut kādu veselā saprāta dozu un pasaka to, ko mēs daudzi esam sen jau ievērojuši, bet par to netika runāts skaļi. Mūsu valstī viss ir tieši tāpat – beztiesiskums un kriminālais oligarhāts kā pārvaldes forma nav nekas jauns – var būt pati lieliskākā Satversme, taču tā netiek ievērota un protams, kovidšovs tieši tāpat ir devis šaurai pseidoelites grupai sagrābt varu un izdot savus noteikumus. Un kaut arī daudziem vēl prātā ir tas punkts, pie kura gribētu atgriezties, vai nu 2019.kā pēdējais normālais gads, vai kas cits, bet pasākuma organizatori paši jau sen ir pateikuši, ka nekādas atgriešanās pie tā stāvokļa nebūs un vilciens ir aizgājis – to sākam saprast arī mēs pārējie.

Protams, paliek jautājums, kas tad notika ar buržuāzisko demokrātiju, kas likās tik stabila un nodrošina cilvēkiem visādas brīvības? Viena atbildes versija ir tā, ka patiesībā nekas nebija tā, kā tas izskatījās. Jo šī pārvaldes sistēma arī nebija nekas cits, kā kapitāla intereses un vēsturiski katrā sabiedrības iekārtā tas, kas ārēji šķiet civilizēts un apgaismots, patiesībā slēpj daudz brutālāku tumšo pusi. Tāpat arī šeit – tas bija tikai aizsegs iekarošanai, koloniālismam un ekspluatācijai. Šodienas pārvaldes sistēma tāpat nav nekas cits, kā globāls neokoloniālisms, kas tiek uzraudzīts ar milzīgu militāro industrijas kompleksu.

Tā saucamajās ‘jaunattīstības valstīs’ nekad nav bijusi kaut kāda demokrātija vai cilvēktiesības, tur joprojām ir vergu darbs un viņu zemes resursi tiek izsūkti un tieši tas tad arī nodrošināja zināmu labklājību Rietumu zemēs – šī ir sistēma, kur 90% ekspluatēto nodrošina labklājību 10% atlikušo. Bet arī attīstības zemēs ir tāda pati nevienlīdzība – te taču arī vērojama superbagāto kasta un pārējie 90%, kā arī ‘divu ātrumu Eiropa’ un tamlīdzīgi. Nu un tagad vienkārši ir nokritušas visas šīs maskas un kapitāla intereses šobrīd ir citas, tas grasās pāriet uz jaunu formu. Tas ir sakoncentrējis sev tik daudz spēka un varas, kā vēl nekad cilvēces vesture un šodienas miljardieri, kas strauji kļūst par triljonāriem, ir tie, kas intensīvi nodarbojas ar vēl atlikušās demokrātijas izkārtnes demontāžu – viņiem daudz labāks un peļņu nesošāks ir Farmas totalitārisms un Ķīnas parauga sociālo kredītu sistēmas koncentrācijas nometne.

Un kas tad tālāk? Ja reiz Rietumu demokrātija ir kritusi un cilvēki to nav gribējuši arī nosargāt, tad vismaz itāļu filozofs savā grāmatā nekādu spožo nākotni nezīmē, tikai aizien necilvēciskākus apstākļus, kur atkal atgriežas Veidenbauma aprakstītais dūres spēks. Tomēr cilvēciskais faktors joprojām pastāv un ja vien sabiedrība pārstātu būt tik dumja un spētu saskatīt tik vienkāršas lietas, kā šos plānus, ko un kā globālisti grasās darīt, tad joprojām ir iespējama revolūcija un tas nebūt nav jāsaprot ar durkļiem.

Tas, ko mēs varam mācīties no šīs vēstures lappusēm, tad tikai to, ka centralizēta vara ir visu nelaimju sakne, tāpēc nākotnes pārvaldes formai ir jābūt maksimāli decentralizētai. Ja tās būtu ģimenes, kopienas, pilsētas, kas pašas sevi pārvaldītu, nevis globālistu institūcijas, tad ar jebkuru īstu pandēmiju mēs tiktu galā dabiski un efektīvi, ārstējot un izolējot tikai slimos un liekot mierā veselos. Vai tautvaldība ir šis ceļš?

One comment

  • Bez tautvaldības ir vajadzīgas arī pareizas ekonomiskās attiecības, kuru centrā ir tiesības gūt ienākumu tikai kā adekvātu samaksu par lietderīgi paveiktu darbu. Bet pārējie, tagad likumīgie, ienākumu gūšanas veidi – augļošana, spekulēšana, kapitāla peļņa, ienākums par rentes tiesībām utml. pasīvie un uz īpašuma tiesībām balstītie ienākuma veidi tiek atzīti kā sociālā parazītisma veidi un līdz ar to ir aizliedzami ar likumiem vai atzīstami par negodīgu rūpalu, kas tiešā veidā liedz cilvēkiem saņemt adekvātu atlīdzību par reālu darbu.
    Jo lai rastos jauna prece/pakalpojums ir jāpaveic noteikts apjoms cilvēku dzivā darba, ja tā nav. tad nav arī preces/pakalpojuma. Jeb citiem vārdiem, nedz nauda nedz jebkurš cits kapitāla resurss vai tā forma, neradīs jaunu preci/pakalpojumu, ja netiek ieguldīts dzīva cilvēka darbs. Tāpēc cilvēka darbs ir vienīgais pieļaujamais ienākuma saņemšanas avots.

    Patīk

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s