Es tikai pildu pavēles jeb ļaunuma anatomija.

Ir tāda grāmata, kas saucas Evil: Inside Human violence and Cruelty. (Ļaunums – cilvēku vardarbība un nežēlība)

Tās autors ir sociālais psihologs Roy Baumeister. Tā šodien ir ļoti aktuāla, tāpēc ka mēs šodien redzam tīšu un apzinātu sabiedrības šķelšanu un naidošanu, ko veic noziedzīgais režīms – ne jau tikai mūsējais, bet arī daudzi citi visā pasaulē. Kas tad ir šis ļaunums un kā tas izpaužas, kāpēc cilvēki tam pakļaujas un ir gatavi saplosīt citādi domājošos?

Jo tas parasti ienāk cilvēku neatpazīts pa durvīm, kuri to ielaiž. Lielākā daļa no tiem, kas tajā piedalās, parasti nemaz to par tādu neauzskata. Baumeisters izvirza tēzi par to, ja visus ļaunos cilvēkus nodēvē par neprātīgiem, tad tas ir atbildības noņemšana no viņiem un arī no sevis. Cilvēki zaudē paškontroli un bieži ar dramatiskām sekām, taču tas nav neprāts, viņš raksta. Ja tikai tādi cilvēki darītu ļaunas lietas, tas nozīmē, ka pārējai sabiedrībai nebūtu vajadzīgs rūpēties par savu morāli un garīgo stāvokli.

Vai jūs pakļautos pavēlei nogalināt nevainīgus cilvēkus? Vai piedalītos spīdzināšanā, vai stāvētu mierīgi blakus, kamēr režīma vienības pako jūsu kaimiņus uz koncentrācijas nometni? Lielākā daļa saka, ka nē. Taču, kad šie notikumi kļūst reāli, tad notiek pavisam citādi. Un šodienas jautājums ir par to, vai jūs atbalstāt agresijas aktus pret tiem, kas negrasās ievadīt sevī režīma uzspiesto eksperimentālo substanci vai kā citādi nepakļaujas teroram?

Vēsturnieks Chrstopher Browning ir sarakstījis veselu grāmatu tieši par šo tēmu ar nosaukumu  Ordinary Men: Reserve Police Battalion 101 and the Final Solution in Poland  (Parastie ļaudis: Rezerves policijas bataljons 101 un galējais atrisinājums Polijā)

Šie vīri nebija nekādi speciāli atlasīti psihopātiski slepkavas. Tas bija bataljons, kas tika izveidots, lai nostiprinātu nacistu pārvaldi okupētajā Polijā. Beigās viņu misija mainījās un viņi kļuva par genocīda īstenotājiem. Taču tie bija vienkārši vācu sabiedrības pāstāvji no dažādiem slāņiem. Lielākā daļa bija pusmūža rezerves policisti un viņi nemaz nebija piedzīvojuši īsto karu. Taču viņiem tika dots uzdevums – nošaut 1500 ebrejus poļu ciematā ar nosaukumu Jozefow, 1942.gada vasarā. Tas bija majors Wilhelms Traps, kas izskatījās diezgan bāls un trīcošām rokām, kas paziņoja par šo pavēli un viņš atzina to, ka tā ir ļoti nepatīkama, taču tā nāk no augstākās vadības.

Un šeit pats galvenais  – lai kaut kā attaisnotos sirdsapziņas priekšā, tika paziņots, ka šie ebreji bojā vācu sabiedrību. Taču pats interesantākais bija tajā, ka šis majors piedāvāja izeju no situācijas – tiem, kas nejūtas gatavi nogalināt šos cilvēkus, ieskaitoti sievietes un bērnus, bija iespēja atteikties no tā. Un tikai 12 no 500 bataljona karavīriem atteicās piedalīties šajā eksekūcijā. Bet pārējie ne tikai to izdarīja, bet vēlāk kļuva pat par brīvprātīgajiem turpmākajās tādās akcijās. Šis vēsturiskais fakts ļauj ieskatīties tajā psiholoģijā, kāda piemīt cilvēkiem tādos brīžos  – lielākā daļa no viņiem vienkārši nevēlējās, ka pārējie viņus uzskatīs par gļēviem. Daži centās attaisnot savu rīcību pavisam psiholoģiski izkropļotā veidā – ja reiz kolēgis jau nošāvis māti, tad bērns tāpat nebūtu dzīvotājs un es nošāvu arī to.

Vai dzirdat, ar ko sākas šodienas genocīds? Ko saka visi tie režīma pavēļu pildītāji, kas uzbrūk cilvēkiem, pagaidām vēl ar sodiem, bet dažviet jau ar elektrošokiem par to, ka viņi kaut kur nenēsā uzpurni vai iegājuši telpā bez verga zīmes? Mēs jau tikai pildām pavēles. Bet visa šī psiholoģija nekad nemainās un arī šodien viss ir tāpat, kā toreiz.

Un toreiz arī viņi attaisnojās ar to pašu – ja ne mēs, tad kāds cits viņus tik un tā nošautu – standarta attaisnojums. Un ko tagad, ja mēs nešausim uz nevakcinētiem vai vismaz nelaidīsim viņus veikalā pēc ēdiena, tad to arī izdarīs kādi citi, tādi paši bezsmadzeņu radījumi?

Vēsture atkārtojas – tas viss notika tāpēc, ka vispirms attiecīgā cilvēku grupa, tai gadījumā ebreji, vispirms tika dehumanizēti, netika uzskatīti par cilvēkiem. Šodien notiek tas pats – tiek atlaisti cilvēki neatkarīgi no viņu spējām, prasmēm vai darba pieredzes – tikai tāpēc, ka atsakās ievadīt substanci. Tie, kas to dara un pakļaujas, arī tikai pilda pavēles.

Kas būtu noticis, ja tajā 1942.gada dienā ne tikai 12, bet daudz vairāk policistu būtu izvēlējušies cilvēcību un atrastu sevī drosmi nepildīt šīs pavēles? Ja arī šodien būtu vairāk darba devēju, kas atsakās šķirot cilvēkus un sekot noziedznieku pavēlēm? Ja nav, kas pakļaujas, tirānija vienkārši krīt.

Diemžēl pēdējos 20 mēnešos mēs atkal mācāmies to pašu vēsturi, jo nav izdarīti nekādi secinājumi par to. Gaidīt, kamēr kaut kāds Baidens vai vietējais režīms izmainās un pārstāj mūs terorizēt, nozīmē pilnībā ignorēt pašu izvēles brīvību.

Brauninga secinājumi nav diez ko iepriecinoši – izrādās, ka cilvēki mēdz ātri zaudēt cilvēciskumu un automātiski pakļauties augstāk stāvošo pavēlēm pat tad, ja tas pārkāpj pieņemtās morāles un ētikas normas. Kovid Kults prasa, ka mēs visi tam pakļaujamies un nosodām tos, kas izdara citas izvēles. Šī kaunināšanas kultūra ir vesels fenomens, kas pastāvēja arī nacistu režīma laikā un tas lika vienkāršiem vāciešiem veikt briesmu darbus, jo viņi vairāk baidījās no tā, ka viņu kolēģi tos uzskatīs par gļēviem, ja tie to nedarīs. Lūk tā.

Bet sākās viss ar segregāciju un kādas grupas atdalīšanu no sabiedrības. Tāpēc mēs esam ļoti, ļoti bīstamā laikā, kad šī vēsture draud atkārtoties un katram ir jāveic šī izvēle, kas viņš ir – viens no tiem 12, vai pārējais bars, kas akli pilda pavēles un tad meklē attaisnojumu.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s