Globālā švakcinācija – kam īsti to vajag?

Aizvien pieaugot spiedienam uz tiem, kas vēlas palikt veseli bez piespiedu valdības ‘rūpēm’ par veselību injekciju veidā, ir atkal jāizgaismo situācija plašākā mērogā. Tā, lai tas ir saprotams kaut vai vidusmēra cilvēkam no praktiskās puses. Kāpēc ir šis nenormālais spiediens?

Uz tādu jautājumu atbilde ir ļoti vienkārša – neskaitot visu to, kāpēc tas ir vajadzīgs lielās afēras ietvaros, par ko jau bijuši neskaitāmi raksti, šoreiz mazliet piezemētāk. Ir jāuzdod pavisam vienkāršs jautājums – kam tas ir izdevīgi tepat materiālajā pasaulē. Ja reiz notiek tāda diskriminācija, valdības ir gatavas uz visu līdz pat koncentrācijas nometnēm un cilvēku pilnīgas izslēgšanas no sabiedriskiem pakalpojumiem, tad kas spiež viņus to darīt?

Te ir skaidri redzama vairāku interešu grupu apvienība. Tas ir valdības, mediji un Farmācijas industrija, un tālāk ir arī globālās institūcijas. Katrai grupai ir savas intereses, kāpēc viņi to dara. Lielai Farmai ir vistiešākā ekonomiskā interese – tā pelna milzīgu naudu un tam vajadzētu būt saprotamam ikvienam, kas viņus pievelk šajā afērā.

Un ko valsts? Visu šo laiku tik daudzi politiķi nodarbojās ar sistemātisku baiļu un histērijas kurināšanu. Tas ir tāpēc, ka mums ir jāsaprot arī tas, ka valsts tādā formā, kāda tā mums un daudzām citām tautām diemžēl šobrīd ir, nav būvēta uz racionāliem un tautai derīgiem pamatiem – tā būvēta uz bailēm. Tās arguments ir tas, ka režīms mūs pasargā no iekšējiem un ārējiem ienaidniekiem. Un šis arguments savā būtībā ir pareizs, ka tam tā vajadzētu būt, tikai ienaidnieki ir nozīmēti pavisam citi, nevis tas, kas patiesi apdraud tautas eksistenci. Šobrīd režīmi visā pasaulē cenšas sagrābt varu, apelējot uz to, ka bez tiem cilvēki nevarēs ne dzīvot, ne tikt galā ar ‘briesmīgu’ vīrusu.

Tad, kad sākās šī afēra, daudzi politiķi tika nostādīti izvēles priekšā. Toreiz nekas nebija zināms, ar ko tas viss var beigties, izņemot dažus iesvētītos afēras arhitektus. Bet ierindas politiķi jau to nezina – ja viņi būtu izvēlējušies nereaģēt, tad viņi būtu atbildīgi par krīzi un tās laicīgu nenovēršanu, kas nozīmē atvadas no varas. Līdz ar to, gluži dabiski gandrīz visiem šķita labāk pārspīlēt esošās briesmas, bet būt drošam, ka tas nekaitēs politiskai karjerai – tas ir gluži triviāls iemesls, kāpēc visi tā metās pildīt šo globālistu afēru ar gluži paredzamu reakciju. Jo vienmēr var pateikt to, ka nekas nenotika tāpēc, ka bija šie aizliegumi, bet ja nebūtu…

Tas ir tāpat, kā seno acteku upuri par godu Saules dievam – ja ne tie, tad aptumsums nekad nebeigtos. Savukārt visu šo lokdaunu un citu aizliegumu sekas ir pietiekoši ilgtermiņa, lai tās varētu arī tiešā veidā nesaistīt ar politiķiem un to lēmumiem – stress, bezdarbs, atceltā medicīnas aprūpe, pazemināts dzīves standarts – tas viss nogalinās cilvēkus daudz vairāk, kā iedomu vīruss. Bet ne uzreiz. Tas viss būs kaut kad, varbūt pēc nākamām vēlēšanām. Vai arī, kad cilvēki to sapratīs un prasīs atbildību, politiķis jau būs veiksmīgi notinies no amata un līdz ar to viņa atbildība ‘demokrātijā’ arī beidzas.

Visi šie faktori tad arī ir par labu tam, ka praktiski jebkurš politiķis un atbildīgā persona vienmēr labāk izvēlēsies krist histērijā, nekā paziņot, ka te nav nekā īpaša. Bet, lai attaisnotu varas sagrābšanu, ir vajadzīgs kultivēt bailes. Tomēr sabiedrība nevar sēdēt lokdaunā visu laiku un kaut kādā veidā tomēr ekonomikai ir jāstrādā. Tad kā izdarīt tā, lai turpinātu sēt bailes, bet vienlaicīgi atgrieztos pie kaut kādas ikdienas?

Te sākās otra fāze – valsts kā glābējs caur švakcināciju. Tā organizē to par velti un uzstājas kā mesija, kas piedāvā iespēju iziet no pašas radītā lokdauna. Tādā veidā vienlaicīgi var uzturēt bailes no ‘vīrusa’. Un protams, tādai kampaņai ir jāaptver lielākā iedzīvotāju daļa, citādi uzstādījums neturas kopā. Tad valsts nevar ietirgot švakcinācijas kampaņu kā glābiņu, ja lielākā daļa no tās atsakās. Bet, ja tas nostrādā, tad valsts ir radījusi precedentu, sagrābusi vairāk varas un padarījusi lielāko daļu cilvēku no tās pilnībā atkarīgus. Viņi ticēs tam, ka režīms ir viņus izglābis un pateicībā būs gatavi atdod vēl vairāk vai pat visas atlikušās brīvības valstij. Tad seko pilnīgas padevības izrādīšana režīmam ar katru nākamo poti, jaunu variantu, slimību vai krīzi, kam pat nav sakara ar šo, bet kaut ko citu – uz horizonta taču ir zaļā afēra. Arī tur cilvēkiem būs jādara neiedomājamas lietas un jātic zinātnei, režīmam un jādara tas, ko tas liek. Šī ir tikai iesildīšanās. Tāpēc valstij viss pasākums ir tas pats, kas armijas treniņš, kas dresē pilsoņus būt par paklausīgām sistēmas skrūvītēm un tieši tajā slēpjas visa jēga.

Nu un mediji – tie ar režīmu ir saistīti ļoti cieši. Tāda sadarbība ir jau ļoti sen – vēl 1928.gadā propagandas tēvs Edward Bernays savā grāmatā ar tādu pašu nosaukumu “Propaganda” ieteica visas tās metodes, kā ietekmēt sabiedrību un inteliģenti ar to manipulēt. Masu mediju tiešais uzdevums šeit ir konstruēt sabiedrības atbalstu režīma izdarībām. Dažus no tiem režīmi kontrolē tiešā veidā  – tās ir valsts televīzijas, citus stingri kontrolē caur regulatoriem, kas faktiski ir tā pati cenzūra – mums arī ir tāds kantoris NEPLP, kas uzrauga režīma uzstādītās propagandas ievērošanu medijos un soda par to, ja kaut kas tur tiek pateikts ne tā. Tāpēc mediji tiek licencēti. Krīzes apstākļos šiem medijiem parasti ir arī lielāka piekļuve informācijai, bet baiļu sēšana arī tiem nodrošina lielāku auditoriju. Visu šo laiku informācija ir vienpusēja, tendencioza un psiholoģiska vardarbība uz emocionālo sabiedrības stāvokli.

Arī stāstu par to, ka režīms glābj, var labi pārdot. Tādā veidā šeit roka roku mazgā un visiem iesaistītajiem ir vienas un tās pašas intereses.

Vēl atliek pēdējais elements – virsnacionālās instutūcijas. Tās visaktīvāk spiež uz globālo nošpricēšanos – Davosas forums, ANO, ES, SVF, PVO, Vatikāns un daudzas citas – tās visas ir cieši saistītas. To vienotais mērķis ir lielais Resets, jeb lielā transformācija. Citiem vārdiem sakot, tā pati jaunā pasaules kārtība, ko nevar realizēt tāpat vien, pasakot, ka tāda tagad būs. Līdz tam ir jānonāk pamazām un cilvēkus ir jāpieradina pie domas, ka tikai tādā veidā var atrisināt globālas problēmas – ne tikai epidēmijas, bet arī planētas glābšanu, tautu staigāšanu vai badu. Un ja tādu problēmu patiesībā nemaz nav vai to varētu arī nebūt, tad tās ir jārada un jāstāsta cilvēkiem, ka lūk, risinājums ir tikai tad, ja tiek atmesta valstu institūcija un visi apvienojas kaut kādā milzīgā globālā veidojumā.

Tas ir tā sauktais ‘globālais menedžments’ un tajā ir liela interese visām globālajām korporācijām, kuras tāpēc arī finansē šo projektu. Viņiem šī viltus krīze ir tieši tas, kas vajadzīgs, lai beidzot realizētu šos plānus, kāpēc arī ir jau sarakstīti neskaitāmi scenāriji un agendas, kā tas viss tiks darīts – šis kovids ir ‘pagrieziena punkts’ vēsturē un tas visur tieši tā arī tiek pasniegts. Tā ir fundamentāla planetāra reforma un arī tajā švakcinēšana ir viens no pamata elementiem – arī tieši tāpēc, ka tas dresē paklausīgu pilsoni ar svītru kodu, jo tikai tādam ir ieeja ‘jaunajā pasaulē’

Šai kampaņai taču sekos nākamās – šobrīd tiek veidotas globālas švakcinācijas institūcijas, loģistikas ķēdes un viss pārējais  – to taču nedara tikai šai vienai plāndēmijai – arī tas viss tiks izmantots nākamo krīžu vajadzībām.

Nu lūk, tas viss ir pietiekoši vienkārši un saprotami, bez nekādiem ‘čipiem’ un ‘sazvērestībām’ un ‘plakanām zemēm’ – protams, kas muļķis ir, tas tāds arī paliks. Bet visiem pārējiem būtu laiks saprast to, kas ir šī grandiozā mahinācija un kur ved režīmu nospraustais kurss. Un vienkārši neiet tur.

2 komentāri

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s