Žurnāls Forbes atklāj visu afēras būtību jau 2016.gadā

Kā tas vienmēr mēdz būt, globālisti par saviem plāniem vienmēr mūs brīdina, par tiem pastāsta un tikai cilvēku muļķība to neredzēt nodrošina viņiem visas iespējas to realizēt, ja reiz tam nav pretestības.

Bet pretestības nav tāpēc, ka tas viss notiek ilgstošā laika posmā. Un vienmēr ir pietiekoši liela sabiedrības daļa, kura labprāt pakļaujas visiem šiem plāniem un izrāda neapmierinātību, ja kāds vēlas būt brīvs no tā vai laicīgi par to brīdina pārējos. Kur nu vēl labāk to var redzēt, kā šobrīd.

Taču kā jau daudzas reizes tas ir minēts, tad šis kovidšovs ir tikai ievads un instruments tam, lai sasniegtu daudz tālejošākus mērķus. Un tie visi ir skaidri uzrakstīti. Viens no tādiem piemēriem ir Forbes 2016. gada raksts – tad sākās lielā Reseta reklāmas kampaņa un tad tika paziņots par to, ka mums nekas nepiederēs, bet mēs būsim laimīgi. Kā tā? Izlasiet šo rakstu tiešā tulkojumā, kāda ir švābistu nākotnes vīzija un izdomājiet, vai tādā gribat dzīvot.

Laipni lūdzam 2030.gadā. Laipni lūdzam manā pilsētā, vai drīzāk jāsaka – mūsu pilsētā. Man nekas nepieder. Man nav automašīnas, man nav mājas, man nepieder sadzīves priekšmeti un pat drēbes.

Tas jums var šķist dīvaini, bet mūsu pilsētā tas lieliski der. Viss tas, ko jūs uzskatāt par produktiem, tagad ir kļuvis par pakalpojumiem. Mums ir piekļuve transportam, dzīvojamām telpām, ēdienam un visam nepieciešamajam ikdienas dzīvei. Viena pēc otras šīs lietas kļuva bezmaksas un tāpēc mēs tām vairs nepieķērāmies.

Vispirms digitalizēta un brīva kļuva komunikācija. Tad, kad kļuva pieejama brīvā enerģija, lietas sāka kustēties vēl ātrāk. Transporta izmaksas dramatiski samazinājās. Mums vairs nebija jēgas no privātām automašīnām, jo mēs varam izmantot bezpilota auto vai pat lidojošas automašīnas garākām distancēm. Mēs sākām pārvietoties daudz organizētākā un veidā ar sabiedrisko transportu un tas izrādījās ērtāk, kā privātais auto. Tagad es ar grūtībām varu noticēt, ka mēs reiz pieņēmām kā normu sastrēgumus, nerunājot par gaisa piesārņojumu no iekšdedzes dzinējiem. Par ko mēs domājām?

Dažreiz es lietoju savu velosipēdu, kad satieku draugus. Man patīk šādas fiziskās aktivitātes. Dažas lietas nekad nezaudē prieka devu, pastaigas, riteņbraukšana, ēdiena gatavošana, augu  kopšana.

Mūsu pilsētā mēs nemaksājam par īri, jo mūsu telpas lieto citi, kad mums tās nav nepieciešamas. Mana dzīvojamā istaba tiek izmantota biznesa sanāksmēm, kad es tur neesmu.

Ik pa laikam es gatavoju sev pati. Tas ir viegli, jo visu vajadzīgo ekipējumu piegādā pie durvīm minūšu laikā. Tā kā transports ir par brīvu, mēs šīs lietas vairs neglabājam mājās. Kāpēc gan mums vajadzētu turēt kaut kādus virtuves kombainus un mikserus, ja to visu var piegādāt tad, kad tas vajadzīgs.

Tas radīja izrāvienu arī ekonomikā. Ja produktus padara par pakalpojumiem, nevienam nav intereses par lietām ar īsu lietošanas termiņu. Viss kļūst izturīgs, remontējams un pārstrādājams. Materiāli plūst cauri ekonomikai daudz straujāk un transformējas par citiem produktiem daudz ātrāk. Dabas piesārņojuma problēmas ir kaut kur tālu pagātnē, jo mēs lietojam tikai tīru enerģiju un ražošanas metodes. Gaiss ir tīrs, ūdens ir tīrs un neviens nepieskaras aizsargātajām zonām. Pilsētās ir daudz zaļo zonu un augu. Es joprojām nesaprotu, kāpēc pagātnē mēs visus brīvos laukumus pielējām ar betonu.

Iepirkšanās? Es pat neatceros, kas tas ir. Mums tā ir izvēle, kādas lietas izmantot. Dažreiz es to daru pati, bet dažreiz ļauju to darīt algoritmam. Tas zina manus ieradumus labāk par mani pašu.

Kad roboti dara visu mūsu vietā, mums pēkšņi ir tik daudz laika. Nav tāda jēdziena kā sastrēgumstunda, jo darbs, ko mēs darām, var tikt darīts jebkurā laikā un es nezinu, vai to var saukt par darbu. Tas vairāk ir domāšana un radīšana. Kādu laiku viss bija pārveidots par izklaidi un cilvēki negribēja sevi nodarbināt ar nopietnām lietām. Tikai pēdējā laikā mēs sapratām, ka visas šīs tehnoloģijas var lietot labāk, kā tikai nosist laiku ar tām.

Mans lielākais satraukums ir par tiem, kuri nedzīvo mūsu pilsētā. Par tiem, kurus mēs pazaudējām. Par tiem, kuri uzskatīja, ka tas ir pārāk daudz, visas šīs tehnoloģijas. Par tiem, kuri jutās lieki, kad viņu darbus pārņēma roboti. Par tiem, kuri nostājās pret politisko sistēmu. Daži no viņiem izveidoja nelielas pašpietiekamas komūnas. Citi vienkārši palika pamestās mājās 19.gadsimta ciematos.

Ik pa laikam mani kaitina tas, ka man nav privātuma. Es nekur nevaru doties bez reģistrācijas, jo visur, ik katra kustība, pat domas un sapņi tiek reģistrēti. Es tikai ceru, ka tos neviens neizmantos pret mani.

Bet kopumā tā ir laba dzīve. Daudz labāka, kā iepriekšējā, kur bija skaidrs, ka mēs nevaram turpināt tādu izaugsmes modeli. Mums bija visas tās briesmīgās problēmas, dzīvesveida slimības, klimata izmaiņas, bēgļu krīzes, ūdens un gaisa piesārņojums, masu nemieri un bezdarbs. Mēs zaudējām pārāk daudz cilvēku līdz mēs sapratām, ka varam darīt lietas citādi.

Vai nav brīnišķīga utopija? Un te viss ir pateikts, visi procesi pasaulē un notiekošais ir paredzēts tikai un vienīgi tam, lai cilvēkus iedzītu šādā burvju valstībā. Pat Staķa stabiņi Rīgā ir nekas cits, kā pārvietošanās kontrole – sākums nākamai plānošanai, kur drīkstēs pārvietoties, bet kur vairs ne. Tāda ir viņu plānotā nākotne biorobotiem bez privātās dzīves un dvēseles. Un mums tas ir jāaptur šodien.

One comment

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s