Kovidšova nolūks – planētas teraformēšana

Cik tālu sniedzas globālās elites patiesie nodomi un cik tālu cilvēce tos spēj aptvert? Un kā to pastāstīt cilvēkiem, kuri vēl neredz pat vienkāršākos dresūras elementus sabiedrībā ar šīs afēras palīdzību?

Domāsim kopā. Lai saprastu notiekošā pašus dziļākos un tālākos nodomus, jāsāk ar vienkāršām lietām. Ūdens. Tas ir visas dzīvības esence uz šīs Zemes. Tas veido 70% teritorijas un arī mēs sastāvam no tā tādās pašās proporcijās – turklāt molekulārā līmenī mēs esam ūdens par veseliem 99%.

Mēs dzimstam ūdenī, ko sauc par amniotisko šķidrumu un ikviena cilvēka saskarsme ar ūdeni ir Dabas dotas tiesības. Dabiskās jeb Dieva dotās tiesības ir pārākas par jebkādām Konstitūcijām un likumiem un tās stāv ārpus tiem. Cilvēks nemaksā par to, ka viņa šūnas sastāv no ūdens. Bet kas notiek tad, kad ūdens vairs nav brīvais resurss un kā aizsargāt savas dabiskās tiesības uz to?

Šis jautājums kļūst aizvien aktuālāks, kopš planētu ir apsēduši tie, kuru vienīgais nolūks ir cilvēcei šīs tiesības atņemt.

Tikai tāpēc, ka ūdens ir dzīvība, nenozīmē, ka tam nevar uzlikt cenu – ekonomists Willems Buiters.

Jā, ūdens ir kļuvis par preci – vai tas nozīmē, ka arī cilvēks kļuvis par tādu pašu?

Rietumu pasaulē ASV štatos ūdeni sāka privatizēt jau 1800to sākumā. Dažādi likumi un akti, kuru nolūks it kā bijis aizsargāt ūdeni, noveduši pie tā, ka parādījušās neskaitāmas privātās ūdens kompānijas un tās ir privatizējušas universālo dzīvības avotu, padarot to par peļņas avotu un vienlaicīgi arī kontroles mehānismu.

Katru reizi, malkojot ūdeni, tas rada izmaksas. Un viņi to jūt savos makos. Kā tad lai piespiež cilvēkus lietot mazāk, ja jūs viņiem kaut ko dodat par velti? – Willems Buiters.

Kas tad ir tie, kuri savas peļņas nolūkos izraisa ekoloģiskās katastrofas, nerūpējoties par to, ka ūdens trūkums un nevienāda sadale izraisa dažādu slimību atgriešanos, kas vairāk rakstūrīgas antisanitāriem viduslaikiem, kā holera vai hepatīts A?

Tie ir banksteri un investīciju brokeri, kuru galvenais mērķis ir taisīt naudu. Daži no tiem atslēdz cilvēkiem ūdeni, ja viņi laicīgi nesamaksā rēķinus. Citi, kā lielās kompānijas Coca Cola iztukšo pazemes ūdens krājumus Indijā un citos reģionos, lai to sapildītu savās pudelēs kā Coke, Dansani waters un Honest Tea. Tikmēr vietējās akās iestājas sausums un vietējie zemnieki kļūst atkarīgi no ūdens piegādēm, ko piegādā valdības, vai pat uz tādām privātām ūdens kompānijām, kuras izraisa mākslīgu lietu.

Jā, mākslīgais lietus jau krietnu laiku ir globāla biznesa industrija un ne tikai Indijā. To panāk, kaisot atmosfērā sodas hlorīdu un citas ķīmiskas substances.

Dokumentālajā filmā “Globālā cīņa par ūdeni” britu ekonomists Mike Young, ANO padomnieks, skaidri pastāsta, kas ir patiesie saimnieki šim procesam.

Ūdens pietiekamība ir pagātne – pasaules nākotne ir ūdens trūkums.

Tā ir viena no Reseta ideoloģijām. Maiks piebilst, ka ūdens trūkums nozīmē to, ka kādam ir jāpārtrauc to lietot. Un tirgus atrod tos, kuri ir visvieglāk izraujamie no agrikultūras. Mēs taču dzīvojam konkurences pasaulē.

Kad dabiskais ūdens ir beidzies, tad fermeriem atliek to pirkt no privātā sektora. Ūdens cena ir dubultojusies, bet tuvāko 10 gadu laikā tā dubultosies atkal – tas viss intensīvās agrikultūras dēļ- tā baņķieris David Williams. Viņš ir viens no tā saucamajiem Ūdens lordiem – privātiem investoriem, kuri pelna ar ūdeni. Viņi šobrīd zemniekiem kļūst par tādiem pašiem saimniekiem, kādi bija zemes īpašnieki viduslaikos. Cilvēci pamazām virza atpakaļ uz tiem.

Tuvākajos 10 gados, kamēr pasaule būs aizņemta ar kovidšoviem un visādām citām plānotām afērām, valdības jau būs ieviesušas kvotas uz ūdens lietošanu un ūdens akciju cenas biržās sāk kotēties tāpat, kā naftas un citi tirgus elementi.

Tagad mēs esam nonākuši līdz situācijai, kad ūdens un okeāni tiek privatizēti – ne vien tie, bet arī ūdens, kas atrodas gaisā. Emirātos jau krietnu laiku darbojas laika apstākļu ģenerators. Tur mākslīgs ir pilnīgi viss.

Un tieši tāpat privatizēti tiek arī cilvēki. Viņiem stāsta, ka viņi ir vainīgi pie globālās sasilšanas un klimata pārmaiņām. Šobrīd notiek intensīva dresūra, lai nabadzīgākais planētas iedzīvotāju slānis patērē aizvien mazāk resursus. Bet kas mums netiek pateikts?

Klimata izmaiņas atslēga ir klimata kontrole jeb manipulācija. Citiem vārdiem sakot, jaukšanās dabiskajos Zemes procesos. Un tā nav nekāda jauna ideja – patiesībā tas notiek jau ļoti sen. Tikai kādreiz to darīja mistiskie šamaņi jeb lietus izsaucēji – bet kopš 1840tajiem tas jau ir kļuvis par ‘zinātni’

Mākslīga klimata veidošana, lietus vai sausuma radīšanas eksperimenti notiek visu šo laiku. Tas sākās ar dažādām lietus un viesuļu taisīšanas mašīnām, turpinājās ar idejām par ledāju kausēšanu ar atombumbām un tagad tas nonācis līdz HAARP un dažādām ķīmiskajām trasēm. Šeit ir brīnišķīgs materiāls par šo tēmu – tā sauktā klimata modifikācijas laika līnija, kurā redzamas visas šīs dokumentētās darbības kopš 1841.gada, kā cilvēki ir manipulējuši ar laika apstākļiem un turpina to darīt arī šodien.

Visu laiku debesīs ir šīs lidmašīnas, bet mums joprojām stāsta, ka ģeoinženierija ir kaut kāda sazvērestības teorija. Visi šie procesi un ķīmijas kaisīšana atmosfērā, jonosfēras sildīšana un dažādi aerosoli piesārņo planētu nesalīdzināmi vairāk, kā visas automašīnas pasaulē. Taču par šo tēmu nav pieņemts runāt un par vainīgajiem nozīmēti citi – parastie cilvēki, kas dodas savās ikdienas gaitās. Bet pasaulē klimata pārveidošanas programmas darbojas vismaz 50 valstīs un 2017.gadā notika šo ekspertu tikšanās Ženēvā. Tā ir vesela globāla industrija, par kuru nav nekādas informācijas medijos. Bet šī mākslīgā klimata pārveidošana nozīmē to, ka veselos reģionos tiek radīts mākslīgs pieprasījums un tas ir lielas peļņas iespējas tiem, kas ar šo visu manipulē. Šis ūdens cikls patiesībā atrodas to pašu dažu izredzēto rokās, kuri tagad kontrolē arī visu pārējo cilvēci caur kovidšovu un švakcināciju.

Turklāt 2010.gadā ANO formāli atzina ūdeni un sanitāros apstākļus kā vienu no cilvēka pamata tiesībām. Tikai tas tā ir uz papīra – realitātē ūdens jau ir biržās tirgojama prece.

Bet kā tad paliek ar ūdens ciklu, ko mācīja skolās? Ūdens iztvaiko un atgriežas atpakaļ nokrišņu veidā – tā daudzums vienmēr paliek nemainīgs planētai kopumā. Jā, tā tas ir. Bet skaudrā realitāte ir tāda, ka globālie pašieceltie ķeizari ir iemanījušies šo dabisko ciklu pievākt savā kontrolē un viņi plāno to darīt vēl intensīvāk.

Tad lūk, te mēs arī nonākam pie šī grandiozā plāna pašas būtības. Viņu plānos ir ne tikai kontrole pār katru atlikušo cilvēku – transhumāno robotu, bet arī kontrole pār visiem planētas resursiem un pat šo ūdens ciklu – iespējas izraisīt mākslīgu sausumu vai pārmērīgas lietusgāzes, klimatiskie ieroči – cilvēku kontrole caur pamata resursu – ūdeni un planētas pārveidošana to visu lietojot – tā ir absolūta kontrole pār visu. Tas ir kā tajās stratēģiskajās spēlītes, kur Jūs būvējat savu ciematiņu un kontrolējat tur visu, ko vien vēlaties.

Un tā šīs pasaules iedomātie varenie tikmēr paklusēm realizē savus mērķus –bijušais prezidents Džordžs Bušs Jr vēl 2005.gadā iepirka īpašumu Paragvajā 1214 kvadrātkilometru platībā. Tā ir maz apdzīvota un tuksnesīga vieta, bet tajā slēpjas kāds noslēpums – pie tā atrodas viens no pasaules tīrākajiem saldūdens baseiniem Acuifero Guarani. Saldūdens apjoms tajā ir tāds, ka Jums jāiedomājas baseins trīs Kalifornijas štatu apjomā.

Pasaulē ir tikai 2% saldūdens – no tiem lielākā daļa ir ledājos. Realitātē lietojams un pieejams ir tikai aptuveni 0.25% no visa pasaules ūdens apjoma. Bušs jau nav nekāds muļķis, lai varbūt pēc tāda reizēm mēdza izskatīties. Viņš noteikti zināja ko vairāk – 2008. gadā Credit Suisse nāca klajā ar aprēķinu, ka jau 2025. gadā 2/3 pasaules iedzīvotāju atradīsies apstākļos, kuros saskarsies ar ūdens trūkuma problēmām.

Turklāt šīs ūdens trūkuma problēmas lielāko tiesu būs mākslīgi radītas. To arī nozīmē šī karošana ar klimatu, kas aizvien pieņemas spēkā. Mēs drīzumā varam gaidīt lielo pasaules mediju pakāpenisku pārslēgšanos no kovidšova atkal uz šo, nebeidzamo afēru par zaļajām tēmām, kas faktiski uzreiz tika sapītas kopā ar vīrusu. Varam gaidīt ūdens trūkuma propagandu, kā tas bija ar trako vīrusu – viņiem padomā ir arī klimata lokdauni un citas lietas.

Tādās zemēs kā Latvija par ūdens trūkumu it kā nevar sūdzēties, bet arī šeit viedā “zaļā reindustrializācija” vietējo ministru vārdiem sakot, iedarbināta pilnā sparā.

Tāpēc pirmā lieta, kas mums visiem jāatceras, pirms ejam tālāk – jāapzinās savas Dabiskās tiesības un to nozīme, pirms pakļauties visādām idiotiskām un kaitīgām likumu normām. Patiesībā jau visa globālā cīņa šobrīd ir starp tām un režīmu uztieptajiem likumiem.

4 komentāri

  • Ja ar sodas hlorīdu tu domā sodium chloride, tad tā ir parastā vārāmā sāls nevis kāda inde.

    Patīk

  • Labdien, A. God. Aivja Vasiļevska kungs!

    Es kopš dzimšanas esmu nopietni slima. Man ir cerebrālā trieka.
    Es, visu savu dzīvi esmu spiesta pārvietoties ratiņkrēslā.
    Papildus daļējai kāju paralīzei, man ir nekoordinētas roku kustības.
    Es nespēju pati sevi aprūpēt.
    Nevaru apģērbties, paēst, ameklēt tualeti, nomazgāties utt.

    Pateicoties mūsdienu tehnoloģijām, man ir ir iespēja komunicēt ar citiem cilvēkiem. Es datorā strādāju ar deguna palīdzību.

    Arī šo vēstuli rakstu ar degunu.

    Mana mamma visus šos gadus ir veltījusi tikai man un manas cilvēka cienīgas dzīves nodrosināšanai.
    Apkopjot mani, viņa ir sabojājus arī savu veselību, jo ir grūti sievietei, katru dienu, 4-5 reizes celt cilvēku, karam ir, slimības dēļ, ārkātīgi savilkts ķermenis.
    Viņai nav bijuši iespēja strādāt algotu darbu visu manu dzīves laiku t.i. 30 gadus, jo manā bērnībā laukos nebija nekādu aprūpes iestāžu, kur darba dienās varētu mani atsāt.

    Šī iemesla dēļ, mana mamma šobrīd saņem minimālo pensiju.

    Visu manu līdzšinējo dzīvi par mani ir rūpējusies mana mamma.

    Man Jums ir jautājums: Vai šāda dzīve ir vieglāk panesama, par šī brīža valstī noteiktajiem ierobežojumiem?

    Ar cieņu Ieva Ivkina

    Patīk

    • Labdien, A. God. Aivja Vasiļevska kungs!

      Es kopš dzimšanas esmu nopietni slima. Man ir cerebrālā trieka.
      Es, visu savu dzīvi esmu spiesta pārvietoties ratiņkrēslā.
      Papildus daļējai kāju paralīzei, man ir nekoordinētas roku kustības.
      Es nespēju pati sevi aprūpēt.
      Nevaru apģērbties, paēst, apmeklēt tualeti, nomazgāties utt.

      Pateicoties mūsdienu tehnoloģijām, man ir iespēja komunicēt ar citiem cilvēkiem. Es datorā strādāju ar deguna palīdzību.

      Arī šo vēstījumu rakstu ar degunu.

      Mana mamma visus šos gadus ir veltījusi tikai man un manas cilvēka cienīgas dzīves nodrosināšanai.
      Apkopjot mani, viņa ir sabojājusi arī savu veselību, jo ir grūti sievietei, katru dienu, 4-5 reizes celt cilvēku, kuram slimības dēļ, ir ārkātīgi savilkts ķermenis.

      Viņai nav bijusi iespēja strādāt algotu darbu visu manu dzīves laiku t.i. 30 gadus, jo manā bērnībā laukos nebija nekādu aprūpes iestāžu, kur darba dienās varētu mani atstāt.

      Šī iemesla dēļ, mana mamma šobrīd saņem minimālo pensiju.

      Visu manu līdzšinējo dzīvi par mani ir rūpējusies mana mamma.

      Man Jums ir jautājums: Vai šāda dzīve ir vieglāk panesama, par šī brīža valstī noteiktajiem ierobežojumiem?

      Ar cieņu Ieva Ivkina

      Patīk

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s