Stukaču sindroms – totalitārisma elements. Balvu pašvaldība aicina ziņot.

Kas ir neatņemama totalitāra režīma sastāvdaļa? Tam piemīt vairāki elementi, bet viens no klasiskajiem ir ziņojumu vākšanas aģentūras izveide attiecīgajās teritorijās un aicinājums cilvēkiem ziņot par to, kādas noskaņas vispār valda sabiedrībā, bet specifiski informēt varas iestādes par visādiem iespējamiem pārkāpumiem un pret pastāvošo iekārtu vērstām darbībām.

Šīs metodes plaši izmantoja gan nacistiskajā Vācijā, kur šīs funkcijas pildīja Gestapo, gan tas bija arī Padomju laika VDK – abas šīs iestādes savulaik darbojās arī Latvijas teritorijā un pirms dažiem gadiem plašu rezonansi sabiedrībā izraisīja tā saucamo čekas maisu atvēršana, kur izrādījās esam arī dažādu plaši pazīstamu cilvēku kartiņas, kas it kā apliecina viņu dalību ziņu pienešanā. Cik šī saucamā maisu atvēršana bija politisks triks, lai kārtējo reizi novērstu sabiedrības uzmanību no patiesām problēmām, to šoreiz neapspriedīsim.

Taču vēsturiskie fakti par šāda ziņotāju tīkla darbību abos gan nacistu režīma laikā, gan padomju gados, protams, ir daudz. Īpaši skaudras epizodes bija toreizējās izsūtīšanas, kas faktiski balstījās uz pašu cilvēku ziņojumiem par citiem – kurš ir politiski neuzticams, kuram mājas bagātākas – šī epizode tajā nozīmē, ka šādi cilvēki bija un par saviem līdzcilvēkiem ‘stukačoja’ ir maz pētīts fenomens un par to netiek daudz runāts, taču tādu stāstu ir diezgan daudz. Tādi ir arī vēlākos gados, jo pēc oficiālajiem datiem, kā to pirms dažiem gadiem aprakstīja laikraksts IR

1953. gada līdz 1991. gada augustam kopumā savervēti ap 24 000 aģentu. 1991. gada augustā, kad tika pārņemti VDK dokumenti, čekas aktīvajā aģentūrā skaitījās apmēram 4500, no kuriem gandrīz 600 bija informatori ar iepriekšēju pieredzi ideoloģiskajā pretizlūkošanā.

Līdz šim vismaz lielākā sabiedrības daļa taču intensīvi nosodīja šo režīmu, visiem zināma bēdīgi slavenā ‘stūra māja’ jeb VDK iestāde. Pseidopatrioti gadiem skandēja, cik briesmīgs bija PSRS režīms un cik labi tagad ir ‘brīvajā’ un ‘civilizētajā’

Ziņošana un stukačošana vismaz līdz šim netika uzskatīta par cienījamu nodarbi, kaut arī šis fenomens līdz šim nav ticis arī pienācīgi izpētīts, kas cilvēkam liek to darīt un kādi ir psiholoģiskie faktori, ziņojot varai par saviem līdzcilvēkiem, apzināti pakļaujot viņus represijām. Varētu domāt, ka viss šis ir kaut kādas drūmas pagātnes ēnas, kam nav sakara ar laimīgo dzīvi kapitālismā, kur cilvēks cilvēkam…jā, kas?

Un lūk, vajadzēja tikai gadu plāndēmijas, lai šis jautājums kļūtu skaudrs un aktuāls. Jau no paša sākuma daudzviet pasaulē cilvēkus aicināja ziņot par to, ja kāds neievēro absurdos aizliegumus.

Bet tepat pie mums jaunā līmenī to pacēlusi Balvu pašvaldība, savā FB lapā ievietojot burtiski identisku uzsaukumu, kādi tie bija nacistu okupācijas laikā – ziņot par tiem, kas neievēro karantīnu un varas uztieptos aizliegumus.

Paralēli tam, viņi tikpat naski aicina visus uz ‘pūļa testēšanu’ – arī tas atgādina kaut ko no grāmatas par Salaspils koncentrācijas nometni. Vēsture nav lineāra, tā iet pa spirāli un tāpēc nav grūti savilkt kopā vēsturiskās paralēles, ja vien zina šo vēsturi – ikkatrs šāds notikums un tendence kaut kur ir jau bijusi.

Un šis ir skaidrs un nepārprotams signāls – tā ir okupācijas un koloniālās adminstrācijas varas dota zīme, ka šeit tiek ieviests totalitārisms. Vai cilvēkiem patiešām ir tik īsa atmiņa, ka neatceras to, kā tas notiek? Stukačošanas tēma tiks aplūkota arī svētdienas Brīvvalsts TV ziņu izlaidumā.

One comment

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s