Bezjēdzīgie darbi kā kontroles mehānisms.

Jau tālajā 1930. gadā britu ekonomists Džons Meinards Keins paredzēja, ka gadsimta beigās tehnoloģijas attīstīsies tik tālu, ka tādās valstīs kā ASV un UK sabiedrība pāries uz 15h darba nedēļu. Un tam ir visi iemesli – tehnoloģiski tas ir vairāk nekā iespējams. Taču tomēr tā nenotika. Bet notika tieši pretējs process – tehnoloģijas radīja veselu kaudzi tā saukto ‘bullshit jobs’  – bezjēdzīgos darbus, lai cilvēkus nodarbinātu vēl vairāk.

Rezultātā milzīgs daudzums cilvēku ‘civilizētajā sabiedrībā’ pavada savas dzīves darot to, kas pat viņiem pašiem šķiet absolūti bezjēdzīgs. Tas savukārt rada milzīgu morālu kaitējumu un depresijas statistika pieaug ar katru dienu, īpaši jauniešu vidū, kuri vispār bieži neredz nekādu jēgu savai dzīvei. Taču neviens par tādu tēmu nerunā. Tad kāpēc šī apsolītā utopija tā arī neiestājās?

Klasiskais izskaidrojums ir tas, ka Keins neparedzēja patēriņa sabiedrību. Starp iespējām strādāt mazāk stundas un vairāk dažādu lietu sabiedrība it kā izvēlējās pēdējo. Tomēr tāds izskaidrojums īsti neiztur kritiku – kaut arī kopš tā laika patiešām ir radušās veselas industrijas un neskaitāmas jaunas profesijas, patiesībā ļoti maz no tām ir saistītas ar ražošanu un lietu tirgošanu.

Kas tad ir tie jaunie darbi? Uz ASV piemēra no 1910-2000 var redzēt, ka pēdējā gadsimta laikā cilvēku skaits reālās ražošanas industrijā, lauksaimniecībā un fabrikās ir dramatiski samazinājies. Tai pat laikā no ¼ līdz ¾ no visiem darbiem ir pieaudzis dažādu menedžeru, klerku, starpnieku un servisa darbinieku apjoms. Citiem vārdiem sakot, ražošanas sektors patiešām ir automatizēts saskaņā ar Keina paredzēto un tur patiešām pietiktu ar 15 stundu darba nedēļu.

Taču tā vietā, lai samazinātu darba stundu skaitu un atbrīvotu cilvēci tās patiesā radošā potenciāla realizācijai, parādījās milzīgi uzpūsts pakalpojumu un jo īpaši administratīvais sektors. Izveidojās veselas jaunas industrijas, finanšu serviss, tele marketings, korporatīvā asistēšana, cilvēkresursi, publiskās attiecības un visa veida ofisa planktons. Un tam visam papildus vēl tehniskais, drošības un administratīvais nodrošinājums. Kā arī atvasinātās sfēras, kā suņu frizētavas vai visas nakts picu piegādes, jo tik daudz strādājošiem cilvēkiem savos bezjēdzīgos darbos nav laika ne savām ikdienas lietām, ne normālām pusdienām.

Izskatās, ka kāds vienkārši ir izveidojis visu šo sistēmu tikai tāpēc, lai cilvēkus ar kaut ko nodarbinātu. Un tas ir ļoti dīvaini, tā ir mistērija, kas nekādi neatbilst kapitālisma modelim kā tādam. Bet cik daudzi par to ir aizdomājušies? Tas bija raksturīgi tieši sociālismam, kur tik radītas darba vietas tik, cik vajag, lai vispār nebūtu bezdarba un visi kaut ko darītu – daudzi taču atceras tos laikus. Tieši tad daudziem likās, ka tas ir muļķīgi un nepareizi, bet tirgus ekonomika un ‘efektīvais kapitālisms’ šo problēmu kā reizi atrisinās.

Teorijā taču tas ir kapitālisma galvenais uzdevums – maksimāli samazināt visu lieko un efektīvi nodarbināt pēc iespējas mazāku cilvēku skaitu, lai sasniegtu maksimālu efektivitāti. Tas tā ir jebkurā kapitālisma mācību grāmatā. Tur nevar būt un nav vajadzīgi liekie, kas tērē resursus, bet nedod pienesumu.

Bet kaut kas šeit pavisam neiet kopā. Ja korporācijas veic štatu atlaišanu, tad atlaisti praktiski vienmēr tiek tieši tie, kuri dara reālo darbu – ražošanā, apkalpē, pārvadāšanā – to skaits nemitīgi samazinās, bet papīru bīdītāju apjoms visu laiku pieaug. Un viņu efektīvais darbs patiešām nav vairāk, kā 15h nedēļā, viss pārējais laiks aiziet ‘darba organizācijā’, dažādu semināru apmeklēšanā un vienkārši bezjēdzīgos procesos.

No tā var secināt, ka šeit noteikti nestrādā ekonomiskie principi un tāds brīvais, sevi regulējošais kapitālisms nemaz neeksistē. Atbilde, kāpēc tas tā notiek, ir pavisam vienkārša. Tie paši 1% globālistu, kuri pārvalda pasauli, labi saprot, ka iekšēji apmierināta, brīva un radoša sabiedrība viņiem ir nāves drauds. Jo brīvo laiku tādi cilvēki izmanto, lai domātu un izpaustos. Tas parāda arī to, ka tā saucamais ‘brīvais tirgus’ ir fikcija, jo tas atspoguļo tikai to, ko vēlas šis pats 1%, kura rokās ir viss zināmais planētas kapitāls un triljonu investīcijas.

Protams, var rasties jautājums par to, kas tad ir tas kritērijs, pēc kā noteikt, kurš darbs ir bezjēdzīgs un kurš ne. Jo ļoti daudzi no šiem papīru bīdītājiem, ierēdņiem, PR taisītājiem un starpnieku starpniekiem varbūt arī uzskata, ka tas ir ļoti vērtīgi, ko viņi dara. Iespējams, ka nupat izveidotajā vakcinācijas birojā domā tāpat.

Līdz ar to, tāda objektīva kritērija, protams, šeit nav. Toties ir loģika. ‘Modernajā sabiedrībā’ ir izveidota apgriezta vērtību sistēma – jo vairāk kāda profesija ir noderīga un vajadzīga sabiedrībai, jo mazāk apmaksāta tā ir. Padomājiet, kā tas var būt, ka dažādi bumbas un ripas dzenātāji saņem miljonus katru sezonu, bet vienkāršās medmāsas, sabiedriskā transporta šoferi, atkritumu savācēji un tamlīdzīgi darbinieki dzīvo praktiski uz iztikas minimuma. Kur sabiedrības sociālajā struktūrā šobrīd degradēti skolotāji, kas padomju laikos bija cienīti kā nākotnes veidotāji, bet tagad katrs izlaistais murmulis var tiem iespļaut sejā un prasīt savas ‘tiesības’ Kas notiek, ja nav futbola vai hokeja sezonas? Nekas. Bet pamēģiniet uz nedēļu atslēgt šo necilo profesiju pārstāvjus, kuri aprūpē slimniekus vai tīra ielas. Vai mēs varam iztikt bez dažādu interešu lobētājiem, PR speciem, marketinga un kouča guru un tamlīdzīgiem? Droši vien, jo bez tiem cilvēce ir dzīvojusi ļoti ilgi. Bet bez skolotājiem un prasmīgiem amatniekiem sabiedrība nav varējusi iztikt nekad.

Ja kāds ir gribējis radīt šādu režīmu, lai tas kalpotu finanšu kapitāla varas uzturēšanai, tad labāk to nevarēja izdarīt. Reālā darba darītāji nemitīgi tiek apspiesti un ekspluatēti, bet to ļaužu skaits, kam praktiski maksā, lai tie nedarītu neko, ir vienkārši astronomisks. No pēdējā laika anomālijām vēl var pieminēt tādu absurdu kā ‘faktu čekeri’ – arī tā ir viena no bezjēdzīgākajām nodarbēm, kur cilvēkam maksā par to, lai viņš internetā atrod valdošas elites pareizo viedokli un pieliek to klāt jūsējam. Kur vēl ārprātīgāk – kaut kas tāds bija sastopams PSRS laikos, kad katrā kolektīvā bija kāds ideoloģiskais stūrītis un tā sauktie ‘poļitruki’ – kas sekoja līdzi tam, lai cilvēki domātu par gaišo komunisma nākotni, kas vismaz tāda izskatījās un tur cilvēkiem principā nebija laika un vajadzības krist depresijā. Nacistu režīmā “pareizā ārieša domāšana” tika pacelta vēl nebijušā līmenī, kur grāmatu dedzināšana ir šodienas rakstu dzēšanas aizsākums. Bet pat tur vismaz tas balstījās un pārākuma un lepnības sajūtas kultivēšanu.

Tagad viss ir pilnīgi otrādi, tiek darīts viss, lai cilvēkus demoralizētu visos iespējamos veidos un ierādītu mums vietu ar uzpurņiem un ierobežojumiem, kas ir ārpus veselā saprāta.

Katrā ziņā jaunā sabiedrība ir jābūvē uz pavisam citu vērtību sistēmu, kurā katrs tiek novērtēts ne pēc lojalitātes sistēmai, bet pēc reālā pienesuma sabiedrībai. Un kā izriet no visa aplūkotā, tad arī zāles pret šo 1% un tiem kalpojošās kangaru elites varu ir nekas cits kā brīvi domājoša un radoša sabiedrība – jo vairāk tādu cilvēku, jo mazāk parazītiem iespējas viņus kontrolēt. Tāpēc šis karš ir par cilvēku Apziņām – vergi un brīvie cilvēki vienu ceļu nevar iet.

2 komentāri

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s