Vai atceries to, kā bērnībā skrējām,
Pa ziedošām debesu pļavām,
Zvaigžņu putekļus elpojot brīvi,
Paslēpes spēlējot kopā ar vēju?
Tad, kad vēl bijām mēs īsti un dzīvi..
Bet tagad dzeloņu stieples dur sirdis
Uzpurņos smokošās dvēseles kliedz,
Vai Tu viņas dzirdi?
Masku nodzēsti smaidi un sejas,
Aiz divmetru barjeras,
Tukšums acīs un sargsuņu rejas.
Vien atceries to, kas Tu esi un zini,
Noraujot važas un verdzības zīmes,
Saturna liesmās tās sadedzini.
Tad mēs atkal elposim cīruļu dziesmas,
Es redzu, no sirds uz sirdi plūst gaisma,
Un pakalnos iedegas svētuguns liesmas.
Like this:
Patīk Notiek ielāde...
Related
Jā… tā ir Dzīva Dzīvība… Kā R. Šarma grāmatā “Mūks kurš pārdeva savu ferrari” raksta: “90% cilvēku mirst 18 gados – kad viņi pazaudē savu sapni, bet viņus apglabā 80…” Neļausim nevienam nozagt savu Bērnības Sapni… Paldies Aivi 💪😊💓🙏
PatīkPatīk