Transkontinentālā dzelzsceļa līnija un indiāņu genocīds.

Pirms 150 gadiem ASV tika pabeigta pirmās transkontinentālās dzelzsceļa līnijas izbūve. Šī projekta realizācija kļuva par vienu no galvenajiem zinātniski- tehniskiem ASV sasniegumiem 19. gadsimtā un noveda pie nacionālās ekonomikas augšupejas. Taču būvniecība tika veikta uz zemēm, kuras tika atņemtas vietējiem indiāņiem.

19. gs sākumā dzelzsceļa satiksmes attīstības avangardā atradās Lielbritānija. Tieši tur parādījās pirmās dzelzsceļa līnijas, kur regulārie pārvadājumi izmantoja zirgu vilkmi un tika veikti aktīvi darbi lokomotīves izveidošanā. 1825. gadā starp Stoktonas un Darlingtonas pilsētām tika izbūvēta pasaulē pirmā līnija sabiedriskai lietošanai, izmantojot tvaika dzinēju spēku. Taču bijušās metropoles iniciatīvu ātri pārtvēra ASV – tur 1830. gadā tika atvērta sabiedriskā līnija Merilendas štatā. 1860. gadā kopējais dzelzsceļa līniju garums ASV sastādīja jau 48.000 km.

Dzelzsceļa tīkla attīstība ASV 19. gs bija tieši saistīta ar teritoriālo ekspansiju. Sākumā britu kolonisti aizņēma tikai šauru joslu Atlantijas okeāna piekrastē. Tolaik vēl skaitliskais pārsvars bija indiāņu pusē, tāpēc kolonisti ar viltu iemantoja vadoņu uzticību, kūdīja savā starpā dažādas ciltis, aktīvi izplatīja alkoholu un infekcijas slimības. Aizvien pieaugot kolonistu skaitam no Eiropas, tie jo biežāk sāka izmantot arī atklātu spēku – vesela rinda cilšu tika fiziski iznīcinātas.
Bez tam, kolonisti arī visur slēdza melīgus līgumus par tiesībām izmantot zemi, kuri vai nu netika parakstīti no atbildīgo personu puses, vai arī saturēja neskaidrus formulējumus. Pēc ASV nodibināšanas to vara ieviesa monopolu attiecībā uz indiāņu zemes pārvaldi. 1823. gadā Augstākā tiesa pieņēma lēmumu, ka indiāņu zemes ‘nekam nepieder’ un tie kolonizatori, kuri tās pirmie atklās, var saņemt tās savā īpašumā.

1830. gadā, kas sakrīt ar regulāro pārvadājumu sākšanos valstī un ar pieņemto likumu ‘Par indiāņu pārvietošanu’, sākās masveida vietējo cilšu pārvietošana uz Misisipi upes Rietumiem. Daudzi centās tam pretoties, bet uz 1858. gadu Austrumu teritorijās dzīvojošie tika pilnīgi sagrauti. Izņemot nelielas grupas, kuras slēpās Floridas purvos, visi tika deportēti uz mūsdienu Oklahomas teritoriju. Šīs deportācijas sevī ietvēra masveida nāves no bada un slimībām.

Kaut kan oficiālā Vašingtona ne reizi vien deva indiāņiem garantijas, ka nejauksies to tautu dzīvēs, kuras dzīvoja Rietumos no Misisipi, valdība ātri vien šos solījumus aizmirsa. 1846- 1848 gada kara laikā ASV anektēja aptuveni pusi Meksikas teritorijas- no Meksikas līča līdz Kalifornijas Klusā okeāna piekrastei. Kalifornijas piekrasti amerikāņi sāka apdzīvot visai aktīvi- 1848 gadā tur atrada zeltu. Ar zelta drudža sākšanos tūkstošiem Austrumu krasta nabadzīgo, kam nebija naudas ceļam pa ūdeni, devās uz Rietumiem furgonos. Tas izraisīja sašutumu indiāņos un sākās konflikti

Pirmais par Transkontinentālās līnijas būvniecību ierunājās amerikāņu biznesmenis Hartvels Karvers jau 1830-tajos. Bet pēc Kalifornijas aneksijas viņš vērsās ar atbilstošu priekšlikumu pie ASV kongresa. Tas savukārt atbalstīja Karvera ideju ar speciālu hartu.
Laikā no 1853 -1855 ASV kara ministrija organizēja 1 miljona kv.km platības ģeogrāfisko izpēti. Rezultātā tika izstrādāti 3 projekti- Ziemeļu, Centrālais un Dienvidu. Izvēlēts tikai Centrālais maršruts, kuru aktīvi lobēja pazīstamais inženieris Teodors Džuda. 1862, gadā Ābrams Linkolns parakstīja tā saucamo Likumu par Klusā okeāna dzelzceļu (Pacific Railroad Act), ar kuru tika regulēta būvniecība.Projekta realizācija tika uzticēta divām kompānijām- Union Pacific un Central Pacific., katra no kurām būvēja savu pusi Projekta finansēšanai ASV izlaida valsts obligācijas ar 30 gadu termiņu zem 6% likmes.

Atkarībā no apgabala grūtības pakāpes šīm kompānijām valsts maksāja 16-48 tūkstošus dolāru par 1 jūdzi līnijas. Viens no lielākajiem akcionāriem Union Pacific kompānijā bija mormoņu baznīca. Kvalificētā darbaspēka sastāvā pielietoja bijušos armijniekus, kuri piedalījās Pilsoņu karā, bet melnstrādniekus speciāli ieveda no Ķīnas.
Pie tiešajiem darbiem Central Pacific ķērās 1863. gadā, bet Union Pacific- 1865. Celtniecības laikā tika būvēti arī tilti, kas tolaik skaitījās pēdējais inženiertehniskās domas sasniegums. Tuneļu būvei pielietoja neseno atklājumu – nitroglicerīnu. Tas bija efektīvs, taču nestabils, kā rezultātā noveda pie milzīga skaita nelaimes gadījumiem. 1869. gada 10. maijā celtniecība oficiāli tika pabeigta. Svinīgā ceremonijā tika iedzīts pēdējais ķīlis, izgatavotos no zelta. Uz tā iegravēti celtniecības vadītāju vārdi. Līnijas garums- 3077 km.

Gala stacijas šai līnijai sākotnēji bija Sakramento un Omaha. Sakarā ar to, ka cita transporta infrastruktūra vēl nebija izveidota, sakarus starp Atlantijas un Klusā okeāna piekrastēm veidoja vēl vairākus gadus. 1876. gada 4. jūnijā tika uzstādīts rekords – no Ņujorkas līdz San Francisko 83 stundas 39 minūtes – tikai 10 gadus atpakaļ ceļojums furgonā aizņēma vairākus mēnešus.

Tas, kas bija triumfs baltajiem amerikāņiem, kļuva par īstu traģēdiju likumiskajiem kontinenta saimniekiem- indiāņiem. Jau 19. gs vidū prērijās ielauzušies ASV pilsoņi sastapās ar niknu vietējo pretestību – tie bija lieliski jātnieki un ātri apguva arī šaujamieročus. Siu, arapaho, šaijenas, komanči ciltis izstrādāja taktiku, kura tām ļāva vairākas desmitgades visai efektīvi cīnīties ar kolonistiem. 1860tajos Siu cilts spēja pat sakaut vairākas regulārās ASV armijas daļas. Vašingtonai nācās slēgt pamieru uz viņu noteikumiem. Taču transkontinentālās līnijas izbūve visu izmainīja.
Tā kļuva par satraucošu faktoru vietējiem – gar līniju veidojās arī pilsētiņas un fermas – kļuva skaidrs, ka zeme šeit vietējiem vairs nepieder. Tāpēc sekoja regulāri uzbrukumi strādniekiem un tiem, kuri ievācās uz dzīvi.

Taču pati lielākā traģēdija vietējai populācijai ASV kļuva ar šo līnijas izbūvi saistītā bizoņu izmiršana, kuru medības  vienmēr ir bijis prērijas indiāņu dzīves pamats.Lokomotīves un kņada biedēja šos dzīvniekus, tika izjaukti to migrācijas ceļi, tie pazaudēja barības bāzi. Turklāt sākās to masveida atšaušana no kolonistu puses.

Bizoņu bari sākotnēji bloķēja pirmo vilcienu kustību, bez tam ar to gaļu tika baroti arī strādnieki. Dzelzsceļa kompānijas pat noalgoja speciālu šāvēju brigādi, kuras sastāvā bija arī Viljams Kodijs, pazīstams ar iesauku Buffalo Bils, kurš 17 mēnešu laikā personiski nogalināja 4000 bizonus. 1870to sākumā entuziasti centās panākt Kongresā ierobežojumus uz šādu darbību, taču nesekmīgi. 1874 gadā dabas aizstāvji pamanījās panākt Kongresā attiecīga likuma pieņemšanu, taču uz to veto uzlika prezidents Uliss Grants, kurš paklausīja armijas vadību.

Bizoņu mednieki 2 gadu laikā ir izdarījuši vairāk indiāņu problēmas atrisināšanā, nekā visa regulārā armija 30 gados. Viņi iznīcina indiāņu materiālo bāzi. Sūtiet tiem pulveri, lodes, ļaujiet tiem nogalināt un pārdot ādas tik ilgi, kamēr tiks iznīcināti visi bizoni! – tā paziņoja viens no Vašingtonas galvenajiem indiāņu ienaidniekiem ģenerālis Filips Šeridans. Viņam piebalsoja arī pulkvedis Ričards Džordžs, kuram pieder vārdi- katra bizona nāve ir arī indiāņa izzušana.

Dzelzsceļnieki tikmēr aģitēja Transkontinentālās līnijas pasažierus šaut bizonus pa tiešo no vagona logiem, organizēja ‘izklaides reisus’. Ja 19. gs sākumā bizonu skaits ASV sasniedza pat 75 miljonus, tad gadsimta beigās to skaits atlika tikai daži tūkstoši…Un tas, protams, bija galvenais trieciens pa indiāņiem- tas bija īsts genocīds jeb ‘golodomors’, kādā Rietumu un vietējie liberāļi apvaino PSRS, bet ko realizēja paši ‘demokrātijas nesēji’ bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem, būvējot savu valsti uz indiāņu kauliem.

Karš par Melnajiem pakalniem 1875-1876 bija pēdējais liela mēroga konflikts ar vietējiem kontinenta iedzīvotājiem. Indiāņi palika bez pārtikas, bet amerikāņu karaspēks sasniedza nebijušu mobilitātes līmeni, pateicoties dzelzsceļam. Likumiskie Amerikas saimnieki tika iznīcināti un atlikušie sadzīti rezervātos, kuri atradās uz neauglīgas zemes. Pēc vēsturnieku aprēķiniem indiāņu skaits no kolonizācijas sākuma līdz 1900. gadam samazinājās no vairākiem desmitiem miljonu līdz dažiem simtiem tūkstošu.

Tāda ir demokrātijas cena.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s