Divi globalizācijas virzieni – kādu izvēlēsies cilvēce?

Daudzu tūkstošu gadu laikā dažādas kultūras, tautas, reliģijas un etnosi ir dzīvojuši dažādos kontinentos, izolācijā vienam no cita, pat nenojaušot par sev līdzīgo eksistenci. Pasauli apceļot varēja vien retais. Taču ar transporta sistēmas attīstību šīs grupas iepazina viena otru un sāka komunicēt. Šodien ikviens var komunicēt ar jebkuru pasaules nostūri caur to pašu Internetu.

Dažādu reliģiju un tautību cilvēki šodien dzīvo tai pašā pilsētā, pat vienā mājā, strādā vienā uzņēmumā, veido arī starptautiskas ģimenes. Tas nozīmē, ka veidojas pilnīgi citas vērtību sistēmas un morāles normas, ir jābūt kaut kam, kas spēj apvienot visus.
Līdz ar to globalizācija ir neizbēgams evolūcijas process. Cilvēce šobrīd ir nonākusi līdz noteiktam līmenim, kur tai jāiemācās dzīvot kā vienotam organismam.

Tāpēc ir izveidojusies šī sistēmas krīze un šis ir ļoti bīstams posms, kurā izšķiras cilvēces liktenis, taču tas dod arī iespēju pamosties apziņai un saprast, cik būtiski ir mainīt apziņu un pāriet uz jaunu attīstības līmeni – savstarpēju sadarbību. Ja tas nenotiek, tad iestājas strupceļš. Ekoloģiskās, finanšu, sociālās un politiskās katastrofas –tas viss ir šodienas realitāte, kas jāatrisina, citādi nākotnes nav. Un kāpēc ir šī krīze? Tāpēc, ka cilvēce nav pietiekoši attīstījusi to īpašību, kura ir tās nosaukumā – cilvēcību.

Ja šodien runājam par globālās krīzes atrisināšanu, tad tā var notikt divos veidos. Viens ir centieni apvienot sabiedrību, tai paliekot pašreizējā apziņas līmenī un vērtību sistēmā, kas prasa drakonisku kontroli no ārpuses un valsts struktūru iejaukšanos ikviena privātajā dzīvē, ko arī piedāvā Ķīnas globalizācijas modelis.

Otrs ir jaunas evolūcijas modelis, kurš balstās nevis uz ārēju kontroli, bet uz iekšējām vērtībām un Sirds apziņu, cilvēcību un sadarbību. Jau A. Einšteins esot teicis, ka problēmu nevar atrisināt tajā līmenī, kur tā radusies. Tāpēc ir tik svarīgi saprast, kā pāriet uz citu līmeni.

Visas attiecības balstās uz 3 standarta posmiem. Atkarība, neatkarība un savstarpējā sadarbība. Kad mēs bijām maziņi, tad bijām pilnībā atkarīgi no vecākiem savā agrajā dzīves posmā. Tad mēs sākām gribēt kļūt neatkarīgi – īpaši pusaudžu vecumā, bieži vien skrienot prom no mājām un cenšoties atkratīties no vecāku rūpēm un nesaprotot, ko viņi saka. Bet pienākot brieduma periodam, mēs atkal to sākam saprast, cik svarīga ir paaudžu saikne, kādi vērtīgi padomi no vecākiem var nākt. Tā ir savstarpējās saiknes apzināšanās.

Šos pašus posmus var attiecināt arī uz attiecībām ar Augstāko Saprātu – bija posms, kad sabiedrība dzīvoja dziļā saiknē ar Dabu un šo Saprātu, novērtējot visu, ko tas dod un pateicoties par to. Tagad Rietumu pasaulē ir iestājies ‘neatkarības periods’ un tā visa noliegšana – materiālās un patērētāju pasaules kā neatkarības slavēšana, kas agri vai vēlu noved pie katastrofas un sapratnes, ka tā dzīvot nav iespējams un patiesās vērtības ir pavisam citas, nevis naudas daudzums. Dažs šos posmus iziet individuāli vienā dzīvē, sabiedrībā kopumā tas notiek ilgstošākā posmā.

Tieši tāpat šos posmus iziet valstis kā veidojumi. Kad kolonijas atdalās no metropoles, vai bijušās PSRS republikas atvienojās no kopējās valsts, tad vērojams ir tieši tas pats – šobrīd ir sākotnējā ‘neatkarības’ pasludināšanas stadija. Katrā valstī galvenie svētki ir ‘Neatkarības diena’ – visā pasaulē valstis tik ļoti svin savu ‘neatkarību’.

Tieši tāpat, kā mazi bērni, kas izskrējuši no mājām, nesaprotot, ka nespēj vieni paši ne dzīvot, ne saprast, kas notiek. Tādā apziņas līmenī diemžēl šodien atrodas sabiedrība kopumā. Tas ir šis bīstamais pusaudžu posms, ka tie konfliktē ar vecākiem un ar citiem, domājot, ka neatkarība veidojas tādā veidā, konkurējot ar visiem un atdaloties no kopējā. Tā ir vēža šūnas domāšana. Un tas ir lieliski redzams, pie kā tas noved tos, kuri tā domā.

Jo mēs neesam ‘neatkarīgi’. Viss ir savstarpēji saistīts. To sauc arī par tauriņa efektu. Kad Vācija un Francija palīdzēja ASV bombardēt Lībiju, tad rezultātā Eiropu pārņēma masveida bēgļu krīze – radot problēmas citiem, vienmēr tās atgriežas pie paša tādā vai citādā veidā.

Tāpēc jaunajā evolūcijas fāzē ir jāsaprot, ka visiem ir jādarbojas kopā, kā vienotam organismam. Neviens orgāns nevar veidot sev labklājību uz cita rēķina – akna nevar atņemt resursu plaušai.

Tā kā visa planēta ir vienots organisms, tad nevar kāda valsts dzīvot uz citu rēķina, nevar neliels % iedzīvotāju atņemt resursus visiem pārējiem – agrāk vai vēlāk šāda sistēma sabrūk un tieši tas šobrīd arī notiek – jautājums ir tikai par to, kāds evolūcijas virziens būs nākamais – Ķīnas bioroboti, kas arī ir tikai īslaicīgs risinājums, vai cilvēki ar Sirds apziņu, kas paver neierobežotu evolūciju un garīgo attīstību.

P.S Šīs ir tēzes no Aleksandra Usaņina grāmtatas “Alternatīvais globalizācijas scenārijs” Ļoti laba grāmata apziņas paplašināšanai un nākotnes redzējumam.
https://globalizationscenario.com/…

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s