Kas veido nostaļģiju pēc padomju laikiem?

Izmantojot šo dienu tematiku, nolēmu pievērsties vēl kādai sensitīvai tēmai – ja reiz runāt par šīm lietām, tad līdz galam.
Un šī tēma tieši ir tāds pats strīdus ābols pēdējos 30 gadus, kā šie datumi un to interpretācijas. Par to cilvēki runā daudz un apspriež, kā vieni toreiz jutās labāk, citi atkal nerimst zākāties un apvainot tos, kuri atļaujas pateikt, ka tagadējā situācija tautai kopumā ir daudzkārt sliktāka.

Taču šeit nebūs runa ne par ekonomiskajiem, ne vēsturiskajiem, ne sociālajiem vai kultūras aspektiem un to salīdzināšanu, jo tas ir darīts nemitīgi krustām un šķērsām. Un tā nebūs arī psiholoģija, ka jaunībā zāle zaļāka. Tas, protams, ir kaut kāds faktors, bet ne būtiskākais. Jo arī gados jauniem cilvēkiem, kas paši nav piedzīvojuši tos laikus, ir kaut kāds viedoklis un parasti ir tā – jaunāks liberālis, jo vairāk cietis no Staļina represijām🙂

Šeit ir runa par pavisam ko citu – par kolektīvo apziņu un to, kā es to esmu izpratis un sajutis. Kas tad ir kolektīvā apziņa? Tas ir visu kaut kādā procesā iesaistīto cilvēku kopējā ideoloģija, viņu domas, darbi, rīcība un tas veido kaut kādu kopējo enerģētisko uzkrājumu, ko mēdz dēvēt arī par egregoru. Un tādi tie ir katrai ideoloģijai, reliģijai, organizācijai, valstij, kolektīvam – tas viss veido kopējo planetāro kolektīvo apziņu ar šo atsevišķo uzkrājumu, ko katrs segments ienes.

Lielākie egregori ir reliģiskie – piemēram, kristietība. Un lai izvērtētu to, kāds tad ir kopējais uzkrājums šajā visā, ir jāsaprot, kas to veido – tas ir viss tas, kas noticis šī reliģijas ietvaros kopš tā pastāv. Un tātad tur ir gan krusta kari, gan ķeceru iznīcināšana, gan dažādi ordeņi un to veiktās slepkavības, intrigas, Svētā Krēsla veiktā kristīgās pasaules pārvaldīšana un savas izredzētības sludināšana.

Tas viss ir negatīvā daļa. Bet ir arī pozitīvā- kaut kādas labdarības misijas, tie cilvēki, kas patiešām cenšas dzīvot pēc tiem saviem baušļiem utt. Tas veido pozitīvo daļu. Taču negatīvā tomēr ir daudzkārt lielāka un tāpēc šobrīd Vatikāns atklāti atbalsta visu to, ko iecerējuši planētas pārvaldnieki, tur notiek atklāta kalpošana sātanismam ar visiem atribūtiem un žestiem, rīcību un darbību.

Tāpat var izvērtēt jebkuru citu kolektīvās apziņas segmentu – nacisms tādā ziņā ir pilnīgi melns, tur kaut kas pozitīvs ir grūti atrodams – daži saka, ka Hitlers sakārtoja valsti un uzbūvēja autobāņus. Nu varbūt. Tikai drausmīgā zemcilvēku teorija un visas tautas vešana planetārās katastrofas izraisīšanā to visu pārsniedz miljons reizes.

Un kas tad ir ar PSRS kā kolektīvo apziņu? Tur ir negatīvā daļa -tās sākuma stadijā visiem zināmās asinsizliešanas, piespiedu kolektivizācija, arī deportācijas- bija kara sekas un viss pārējais.

Taču tam visam sekoja pēckara gadi un strauja visas valsts atjaunošana, industrializācija un virzība uz nākotni. 50-60-70tie gadi – tā bija atmosfēra, kad cilvēki ticēja labajam, gaišajai nākotnei, tiecās attīstīt visas sfēras, iepazīt kosmosu un tehnoloģijas kalpoja cilvēku labklājībai, nevis to pakļaušanai.

Par spīti tam, ka materiālais stāvoklis tautai bija daudzmaz viduvējs, taču bezmaksas izglītība, medicīna un dzīvojamā platība – protams, ne visiem, bet kopumā ņemot milzīgs skaits uzbūvēto mikrorajonu un viss pārējais ļāva dzīvot un nedomāt, ko rīt ēst vai kā samaksāt rēķinus.

Ideoloģija sludināja tautu draudzību, pionieriem mācīja cieņu pret skolotājiem, vecākiem cilvēkiem. Pa TV nebija tūkstošiem slepkavību, genderisma progagandas, izvirtības netika sludinātas par normālām. Cilvēki vienkārši nezināja par tādām lietām un morāle bija pavisam cita.

Un tas viss veidoja šo pozitīvo atmosfēru – cilvēki bija draudzīgāki, izpalīdzīgāki, nebija šīs nospiestības un baiļu atmosfēras, nebija dzelzs durvis katrā dzīvokļī un ielās milicija staigāja pat bez ieročiem. Līdz ar to kopējais uzkrājums tolaik bija vairāk pozitīvs un tieši tas daudziem arī šodien izraisa tās iekšējās skumjas par to, ka tas tā vairs nav.

Kad PSRS beidza eksistēt, sākās pavisam citi laiki- visatļautība, masveida zagšana, rekets, šaudīšanās, sāka darboties kapitālisma princips – cilvēks otram ir vilks. Un tāpēc 2000. gads ir tā robeža, ko es personiski sajūtu ļoti skaudri – 10 gadu laikā viss tas negatīvais kļuva lielāks, kā iepriekšējais pozitīvais. Ja 80tajos ir ļoti pozitīvas sajūtas, 90tajos vēl kaut cik, tad pēc 2000 vienkārši ir piķa melna tumsa. Tagad šī kolektīvā apziņa ir pilna ar naidu, šķelšanos un tāpēc cilvēki uzvedas tā, kā nedara pat zvēri bieži vien.

Par spīti tam, ka it kā taču tieši tad es kļuvu pilngadīgs, varēju apceļot pasauli, dzīvot ārvalstīs, ko nevarētu darīt PSRS. Taču tas nedod to iekšējo pozitīvo sajūtu, kas rodas, domās pieslēdzoties tā laika kolektīvai apziņai. Tas nav atkarīgs no materiālām iespējām un tā sauktās fiziskās brīvības jeb visatļautības. Tas ir skaidrojums šai nostaļģijai, ko daudzi jūt, bet neprot sev izskaidrot. Ne jau pēc pašas iekārtas, režīma, saldējuma vai kvasa mucām. Bet pēc vienkāršas labestības un cerības labākai dzīvei. Tā visa šodien nav.

Un šodienas kolektīvā apziņa tiek speciāli piepildīta ar negatīvo, katru dienu par to vēsta mediji. Tajā skaitā tiek nemitīgi izcelta tikai tā PSRS negatīvā daļa, tik daudz melu, naida šai sakarā. Tāpēc tā ietekmētie cilvēki it kā izliekas nemanām, ka kalendārs nebeidzās ar 1940. vai 1949. gadu.

Bet attiecībā uz Rietumiem tieši otrādi – tur izceļ tikai pozitīvo daļu- šodienas labklājību, aizmirstot to vēsturi, kā tā tika veidota – ar vergu darbu, kolonizējot un izlaupot visu pārējo pasauli. Un tāpēc šajās valstīs valda negatīva atmosfēra, lai cik ārēji spoži tur cilvēki dzīvotu.

Bet tādā valstī kā Indija, par spīti drausmīgai nabadzībai un kontrastiem, kopējā atmosfēra ir ļoti pozitīva. Esmu tur bijis 4 reizes un iebraucot burtiski kļūst tik viegli elpot un pārņem tāds vieglums. Jo tur katru dienu notiek svētki, dziesmas un dejas par godu kādai no 5 miljoniem dievību. Tāpēc šīs sajūtas veido pavisam citi faktori, nekā materiālie apstākļi. Un kopumu veido tas, kas ir pārsvarā.

Ja mēs gribam saprast to, kā īsti darbojas kolektīvā apziņa un kādas ir manipulācijas ar to, tad šīs lietas ir jāsaprot un jāizskaidro pirmkārt katram pašam sev. Jo caur to notiek manipulācija, šķelšanās un šodienas plānus ir tik viegli realizēt, uzrīdot cilvēkus un tautas vienu otrai, lai neļautu tām atrast kopējo. Bet starp Perunu un Pērkonu atšķirības nav.

Tāpēc ir tik svarīgi nest kopējā vairāk prieka, gaišuma un šķīdināt tumšo piķi. Un starp citu, šī nostaļģija pēc tiem laikiem aizvien pieaug bijušā PSRS, to vēsta aptaujas. Jo vairāk cilvēku mostas, jo vairāk arī sajūt šīs enerģijas un spēj salīdzināt. Un saprast to, kādās enerģijās labāk dzīvot.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s