Laimes indekss – liberāļu nelaimes atslēga?

Liberālais Rietumu ‘meinstrīms’, kas pēdējos gados cieš zaudējumu aiz zaudējuma, izmisīgi cenšas atrast savas izgāzšanās sekas un izlabot situāciju. Izskatās, ka iestājusies sapratne par to, ka mūžīgi visā vainot ‘krievu roku’ nevarēs. Jo tas neko nepalīdz –elites partijas, kuras valdījušas Eiropā gadu desmitiem vai pat simtiem, vienalga zaudē pozīcijas jaunākām un radikālākām organizācijām. Taču lūk, izskatās, ir atrasta visu Rietumu nelaimes atslēga. Tas ir pārāk liels vēlētāju laimes indekss.

Liberāļu domas rupors žurnāls “The Economist” ir atradis tiešu saikni – jo cilvēki laimīgāki, jo viņi vairāk tiecas balsot ne par stabilām partijām, bet par radikāļiem. Lai gan izdevums nepublicē konkrētu secinājumu par liberāļu veiksmes formulu, bet tas prasās pats no sevis – lai valdītu ilgi un stabili, padari savus pilsoņus nelaimīgus.
https://www.economist.com/…/why-are-happy-people-voting-for…

Pēdējos gados plaši tiek apspriesta ideja par to, ka standarta kritēji attīstības līmeņa mērīšanai tajā vai citā valstī ir bezcerīgi novecojuši. IKP, bezdarba līmenis, budžeta saldo – viss tas vairs neder. Vesela rinda Rietumu valstu ir piedāvājušas galvenā attīstības indikatora vietā izmantot starptautisko laimes indeksu.
http://happyplanetindex.org/

Tas gan izstrādāts pēc visai subjektīviem kritērijiem, kuri ne reizi pakļauti kritikai, taču līdzīgus indeksus nesen sāka ņemt vērā Lielbritānijas, Francijas un citu Rietumu valstu valdības. Bet Jaunzēlandes valdība nesen paziņoja, ka pirmā pasaulē liek par pamatu valsts budžeta ideoloģijai apmierinātības ar dzīvi indeksu.

Arī Krievijā liberāļi negrib atpalikt. Tā nesen Aleksejs Kudrins piedāvāja papildināt ekonomiskās izaugsmes rādītājus ar laimes indeksu. Bet Sergejs Gurijevs – pasludināt par valsts sociāli – ekonomiskās politikas mērķi šo indeksu pieaugumu.

KF liberāļi ļoti mīl piesaukt Rietumu pieredzi. Tikai nez kāpēc palaiž garām faktu, ka pirmā pasaules valsts, kura izveidojusi oficiālu Laimes ministriju jau 2013. gadā, ir Venecuēla. Tas nav labākais piemērs no liberāļa skata punkta.
https://foreignpolicy.com/…/venezuelas-ministry-of-happine…/

Bet tagad izrādās, ka dzīšanās pēc pilsoņu apmierinātības indeksa pieaugum ir izvērties par katastrofu pašiem valdošiem režīmiem. To “The Economist” dēvē par ‘apmierinātības paradoksu. Jo lielāks apmierinātības līmenis, jo mazāks atbalsts valdošām mērenām partijām. Taukos ieauguši ir šie nepateicīgie vēlētāji – tā var īsi raksturot liberālo žurnālistu murkšķēšanu šajā sakarā.

Vēl var meklēt dažādus savstarpēji saistošus faktorus starp vēlēšanām un kaut kādiem notikumiem cilvēku dzīvēs. Tā ir izpētīts, ka laulātā nāve ietekmē vēlmi balsot par valdošo partiju par -10%. Lietus vēlēšanu dienā toties paaugstina varas reitingus. Mīļākās futbola vai basketbola komandas uzvara 10 dienu garumā palielina atbalstu ASV administrācijai par 1.6%.

Ja pieņem šos efektus kā faktorus, tad iznāk, ka pēdējos gados kāds kvēls liberālisma pretinieks (un tas neapšaubāmi, ir Kremlis un Putins) vēlēšanu dienās izgaiņā mākoņus un piespiež visas vietējās komandas zaudēt. Jo kā citādi izskaidrot nepielūdzamo liberālisma atbalsta kritumu lielākajā daļā valstu?

Taču šo pētnieku problēma ir tajā, ka viņi ir gan spējīgi fiksēt šo paradoksu, bet nav spējīgi iedziļināties tā izskaidrošanā. Bet versiju ir daudz. To var izskaidrot tā, ka cilvēks, sasniedzot vēlamo dzīves veidu, baidās to pazaudēt krasu izmaiņu rezultātā, piemēram, no strauja migrantu pieplūduma, kuri dempingo darba samaksu. Tad paradokss nav nekas paradoksāls, ja ņem vērā valdošo partiju dzelžaini labvēlīgo attieksmi pret imigrantiem.

Vēl viena versija- kad cilvēks beidz tērēt visu savu laiku darba meklēšanai un cīņai par primitīvu izdzīvošanu, viņam ir vairāk laika lasīt, skatīties ziņas, meklēt alternatīvas atbildes, ja to nav varas kontrolētos medijos. Viņš vēršas pie soctīkliem, jo tos jaunās paaudzes politiķi apguvuši daudz labāk.
Tā, piemēram “Nacionālā apvienība Francijā un “Alternatīva Vācijai” ģenerēja 40% FB rakstu no visām tām partijām, kas piedalījās EP vēlēšanās.

Vienkārši liberāļiem laiks aizdomāties par to, ka tās pašas neatbilst šim laikam, mūsdienu prasībām un virzienam. Taču vieglāk ir visā meklēt Kremļa roku, nekā atzīt savu izgāšanos un neveiksmes.

Ne jau laimes indekss nosaka vēlētāja izvēli – centieni atsaukties uz to ir vājš mēģinājums žēloties, sak, mēs jums tādu labu dzīvi radījām, bet kā jūs tagad par to atmaksājat. Taču arī tas iedzen mūsdienu liberastus tādā ideoloģiskā strupceļā, no kura nav izejas.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s