Izglītības mitoloģija.

Saistībā ar izglītību un zināšanām eksistē vesela mitoloģija. Tās paplašina redzesloku, ļauj izveidot savu viedokli, formē pilnvērtīgu cilvēku, parāda tam kultūras plašos apvāršņus. Taču 20gs izstrādātā masu izglītības sistēma ir izveidojusi konveijeru, kura produkcija ir tipveida ‘speciālisti’, kuri pārzina tikai vienu, ļoti specifisku un šauru savu nozari.

Zināšanas ‘ekonomiskās demokrātijas’ ietvaros nepieciešamas tikai tam, lai sagatavotu profesionālu darba spēku. Tirgus sabiedrībai nevajag humanitārās zinātnes, kuras varētu bagātināt kultūras izpratni. Šīs zināšanas ļauj izprast pasauli un savu vietu tajā- taču patērētāju sabiedrībā tādas zināšanas ir bīstamas sistēmai.

Agrāk uzskatīja, ka vergs kalpo saimniekam tāpēc, ka ir neizglītots, kamēr nesaprot sabiedrības dabu, kura viņu par tādu padarījusi- taču pat nesaprotot šo sistēmu, viņš tomēr tiecas kļūt brīvs.

Bet šodien vairums strādnieku industriālajās valstīs labi saprot, ka viņi ir pēc būtības tieši tādi paši vergi – skrūvītes milzīgā mehānismā un viņu brīvība ir tikai ražot un patērēt- taču viņi bezpalīdzīgi pieņem savu lomu un necenšas tai pretoties.
Varētu likties, ka izglītība dod atslēgas uz sapratni un attiecīgi noved pie pretošanās sistēmai. Taču, ja tas būtu tā, tad kāpēc jau vairākas universitāšu izlaidumu paaudzes tā arī nav pārvērtušās sistēmas kritiķos? Tā vietā viņi iekļaujas tajā darbinieku veidā un pilnībā aizmirst patieso zināšanu būtību un jēgu.

Acīmredzot, ētiskās normas un sistēmas mehānismu izpratne, kuru studenti iegūst universitātēs, nav saistīta ar reālo dzīvi, bet masu (dez)informācijas līdzekļiem piemīt lielāks spēks, nekā veselajam saprātam. Tieši tāpēc darbojas arī princips, saskaņā ar kuru patiesi erudīts profesors ir ar zemu sociālo statusu –‘tas, kurš prot, tas dara, bet tas, kurš neprot, tas māca’ Pēc universitātes beigšanas jaunie speciālisti iziet darījumu pasaulē un zaudē jebkādu interesi par tām zināšanām, kuras nenes peļņu.

Literatūras kritiķis Osvalds Veiners, pētot komiksus –uz šo brīdi pasaulē populārāko literatūras veidu- ir atzīmējis, ka šī žanra varoņu prāta spējas ir izteikti ierobežotas. Intelektuālā spēja augstāk par vidējo lasītāju acīs ir pataloģija, pretenzija būt labākam par citiem.

Pats dzīvesveids šodien rada nepatiku uz paplašinātu pasaules uztveri, zināšanu dziļumu, sociālo procesu izpratni. Šīm zināšanām nav vērtības –tāda ir tikai praktiskajām zinībām, kas ļauj veiksmīgi ‘iekārtoties’ dzīvē.
Agrāk bagātību avots bija zeme- šodien šis avots ir informācija. Tās daudzums palielinās ar katru gadu – avīžu, žurnālu, grāmatu daudzums nemitīgi pieaug- interneta saturs aug vēl straujāk. Pirms 40 gadiem TV piedāvāja kādus 4-5 kanālus- šodien to ir vismaz 500, radio staciju skaits pieaudzis 5 reizes. Tas viss formē pasaules skatījumu – tā ir patiesā izglītība un masu audzināšanas metode.

Vēršoties pie miljardiem savas auditorijas, masu mediji piedāvā tikai to tēmu spektru, kurš atbilst to uzdevumam –tās ir komerciālas struktūras un tās darbojas savu saimnieku, kā arī reklāmdevēju interesēs.

TV vai radio kanāls, avīze, žurnāls- tie nekad nepublicēs tādu viedokli, kurš būs pretrunā ar reklāmas devēja interesēm, jo tie ir galvenais masu mediju peļņas avots. Līdz ar to sabiedriskajam viedoklim šeit vieta ir tikai tik daudz, cik tas sakrīt ar korporāciju interesēm.

Taču masu mediji ļoti cenšas pasniegt sevi kā sabiedrisko institūciju, kuras uzdevums esot kalpot sabiedrības interesēm, pārstāvēt visus viedokļu un interešu spektrus. Tomēr pat paviršam vērotājam ir labi redzams, ka neskatoties uz it kā plašu tēmu daudzveidību un to pasniegšanas veidu, tām visām ir viena un tā pati apvienotā pozīcija, kuru kontrolē informācijas kanāli.
Viedokļi, kuri ir pretrunā šai līnijai, neparādās nevienā masu informācijas kanālā. Dažādi vērtējumi par publicēto eksistē tikai tāpēc, lai skatītājam rastos iespaids par to, ka veidojas asa diskusija, taču šīs diskusijas skar tikai virspusi, tās ir kā vētras ūdens glāzē.

Veca patiesība vēsta – ‘Viedokļu brīvību garantē tikai tas, kam pieder viedokļu paušanas instruments’ Saprotams, ka tā nav pati sabiedrība, bet tie ir masu mediju kanālu īpašnieki. Tāpēc pat tad, kad tiek apspriestas tēmas, kuras satrauc visu sabiedrību, tās iziet daudzpakāpju sterilizācijas procesu.
Masu apziņā eksistē divas realitātes. Dzīves faktu realitāte un virtuālā realitāte, kuru veido masu mediji. Tās eksistē paralēli. Vidējais lasītājs var ticēt vai neticēt tam, ko redz uz datora ekrāna, TV vai ko lasa avīzē- tas neko nemaina, tāpēc ka citu informācijas avotu viņam nav. Viņš zina tikai to, ko viņam “nepieciešams” zināt- līdz ar to nav arī iespējas pat uzdot ‘nepareizos’ jautājumus.

Autoritārās sabiedrības ir varējušas samierināties ar to, ka cilvēki domā vienu, bet runā citu, galvenais, lai viņi pakļaujas. Bet politiskās sistēmas atklātais melīgums bieži noveda pie pretestības, smadzeņu skalošana ne vienmēr spēja sasniegt savus mērķus. Demokrātiskā sabiedrība ir ņēmusi šo pieredzi vērā un ir izstrādājusi smalkāku triku sistēmu – psiholoģisko manipulāciju.

Lielās Depresijas laikā avīzes, radio un visa Holivuda veltīja milzu uzmanību lielā gangstera Dilindžera dzīvei un darbiem, tādā veidā novēršot publikas uzmanību no bīstamas tēmas –ekonomiskā kraha iemesliem. Miljoni cilvēku zaudēja iztikas līdzekļus, bet reti kurš saprata šīs melu sistēmas būtību un to, kā finanšu elite to ir izmantojusi, lai viņus aptīrītu. Tāpēc tika popularizēts vientuļā “dižgangstera” tēls, zem tā paslaukot šo eliti, kura aplaupīja visu sabiedrību. Lētas sensācijas kā toreiz, tā tagad sekmīgi novērš sabiedrības uzmanību no svarīgiem dzīves aspektiem.

Tirgus sabiedrības propaganda nenodarbojas ar tiešu smadzeņu skalošanu. Tā izmanto maigākus, grūtāk ieraugāmus terapeitiskos paņēmienus, kuri virza jūtas, vēlmes, domas nepieciešamajā virzienā. Tur visa dzīves daudzdimensionālā būtība tiek izteikta ar vienkāršām formulām, kuras viegli uztvert jebkuram, pat ar ļoti zemu intelekta līmeni, kāpēc arī tas iesakņojas masu apziņā

Demokrātijas apstākļos nav valsts cenzūras –tieša cenzūra ir neefektīva, daudz labāk darbojas pašu industrijas darbinieku realizētā cenzūra –viņi lieliski zina, ka to profesionālā izaugsme ir atkarīga no spējas sajust to, ko vēlas reālās varas īpašnieki. Tajā vidē centieni paust savu viedokli, kurš būtu jebkādā veidā pretrunā ar vispārpieņemto, skaitās ‘neprofesionāla uzvedība’ Bet profesionālis kalpo pasūtījuma veicējam un nedrīkst kost rokā, kas to baro.

Masu informācijas līdzekļi pārliecina to lietotāju veikt ‘pareizo’ izvēli, kas pēc būtības nemaz nav viņa paša interesēs- taču lietotājs bieži vien pat neiedrošinās ar kādu padalīties savās ‘nepareizajās’ domās par to- bailes nebūt tāds, kā citi, nebūt ‘normāls’ – tas gūst virsroku.

Tradicionālā propaganda manipulēja ar apziņu, bet post industriālajā sabiedrībā tā vairs nedarbojas tik efektīvi. Mūsdienīgākie līdzekļi izmanto jau citu metodi – manipulāciju ar zemapziņu.

Vācu zinātnieks, Freida māceklis Ernsts Dihters, kurš 1938.gadā emigrēja uz ASV un kura pētniecības sfēra bija reklāmas psiholoģija, rakstīja sekojošo : “Galvenie manipulācijas paņēmieni ar zemapziņu, kurus šodien plaši izmanto masu medijos, tika izstrādāti nacistu propagandas mašīnas ietvaros. Hitlers saprata labāk par visiem, ka visjaudīgākais smadzeņu skalošanas līdzeklis ir tieši manipulācija ar zemapziņu. To tad arī izmantoja nacistu propaganda. Vēlāk tā ieguva pat zinātnisku nosaukumu – ‘uztveres izmaiņu tehnoloģija’ jeb perception-altering technologies”. Termins ‘smadzeņu skalošana’ izraisa nepatiku, bet šāds skaists zinātnisks nosaukums tiek pieņemts bez problēmām”

Masu mediji šodien jau vairs nevēršas pie masu auditorijas atbilstoši tās etniskajām un kultūras īpatnībām, par cik tās ir jau faktiski zaudētas- sabiedrība vairs nav tauta- tas ir indivīdu konglomerāts vai rupji sakot, bars- šodien tiek atstrādāti pārliecināšanas paņēmieni, kuri darbojas uz dažādu grupu psiholoģiju, individuālo vēlmju un ilūziju dažādību, kādas eksistē dažādos sabiedrības slāņos.

Masu mediji, būdami daļa no masu patēriņa tirgus daļa, cenšas izlaist pēc iespējas vairāk informatīvu produktu, tā kā šajā konkurencē par tirgus segmentu uzvar ne tas, kurš piegādā kvalitatīvāku produktu, bet tas, kurš piegādā vairāk. Kvalitatīva informācija var atgrūzt masu patērētāju, jo pati industrija ir iemācījusi uztvert tikai ierastu, standartizētu informatīvo ēsmu.
Visi fakti turklāt ir patiesi, tie tiek pārbaudīti – taču tie ir tieši tikpat patiesi, kā simtiem fotogrāfijas, kurā redzama kāda neliela cilvēka daļa- ausis, rokas, kājas, galva utt- tas viss ir patiess, taču ne pilnīgs cilvēka attēls- no šiem fragmentiem var izveidot pavisam citādu kopējo ainu.

Turklāt mūsdienu tehnoloģijas ļauj vēl intensīvāk pielietot jau Gebelsa formulēto principu- ‘daudz reizes atkārtojot, meli kļūst par patiesību’. Monotona atkārtošana bloķē kritisko uztveri un izstrādā nosacījuma refleksu, tāpat, kā Pavlova suņiem.
Atkārtošana spēj pārvērst jebkuru absurdu par pieņemamu patiesību- tā noārda spēju kritiski domāt, savukārt izstrādājas asociatīvā domāšana, kura reaģē tikai uz ierastiem tēliem, veidoliem, modeļiem un zīmēm.

Informācijas lietotājs, iegrimis milzīgā dažādu faktu plūsmā, vairs nav spējīgs izveidot patstāvīgu koncepciju, izstrādāt stabilu iekšējo vērtību sistēmu un viegli iesūc to slēpto nolūku, kāds arī ir bijis ielikts šajā info plūsmā.

Datu pārraides ātrums neitralizē apzinātu uztveri, tā kā skatītājs nav spējīgs šo daudzumu apstrādāt, tas viss izskrien cauri un nekas nepaliek atmiņā, bet katru nākošo dienu smadzenes tiek bombardētas ar jaunu informatīvo mēslu kaudzi.
Kādreiz, kad tālrunis kļuva plaši pieejams, tas nomainīja tiešo kontaktu uz virtuālo, radot šokam līdzīgu reakciju sabiedrībā.

Tad leksikā iegāja jēdziens ‘phony’- no vārda telephone. Tas nozīmē pievilt, uzdot par neīstu- jo komunikācija pa tālruni aizvietoja dzīvu cilvēku, nomainot to ar viņa balss fikciju.
Kinematogrāfs tāpat ir izmainījis kopējo pasaules redzējumu un fokusējis to uz šaura ekrāna- diezgan pamatoti pirmā cilvēku reakcija uz to bija tāda, ka tas ir melnā maģija. Tālāk sekoja TV ekrāns un tagad Internets, kurā virtuālā realitāte ir pilnīgi aizvietojusi nepieciešamību pēc reālās- šodienas lietotājam virtuālo fantomu pasaule bieži šķiet tikpat reāla.
Ātri mainīgās krāsainās bildītes rada milzīgas dinamikas sajūtu- taču masu kultūras kaleidoskops ir ļoti primitīvs. Taču kustības ātrums neļauj saskatīt to, ka tas patiesībā sastāv tikai no dažiem krāsainiem gabaliņiem.

Atšķirībā no ierastā cietuma, sistēmiskā matrice ir citāda – tajā cilvēks jūtas salīdzinoši brīvs, tur nav kameru, sienu, redzamu važu- tas ir kā modernajos zoodārzos, kuros tiek atveidota dabiskās vides dekorācija. Taču tas ir tikai brīvības fantoms, kontrole vienkārši nav redzama.

Tiešas un sajūtamas kontroles nomaiņa uz virtuālo notika tik nemanāmi vairumam, ka šodienas falsificēto brīvību atšķirt no patiesās sagādā lielas grūtības. Dzīve realitātē nozīmē apstāties un iedziļināties tās jēgā, uzdot sev jautājumus, kas es esmu un kāpēc es esmu. Lai piespiestu cilvēkus nemitīgi kustēties iluzorā skrējienā, ir nepieciešams radīt ilūzijas, fantāzijas, kurām jābūt gana pievilcīgām un visu laiku jāatjaunojas. Uz to ir balstīta visa amerikāņu nācijas eksistence- amerikāņu sapnis, kurā jebkādas fantāzijas var pārvērst realitātē.

Un tā šīs fantāzijas kļuva spēcīgākas par pašu realitāti, radot sienu, aiz kuras noslēpties no dzīves realitātes.

https://psyfactor.org/lib/gofman7.htm

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s