Nikolajs Sapelkins. Staļina laika megaprojekti.

Ir uzskats, ka, nogalinot Staļinu, slepkavas tādā veidā glāba savu ādu, cīnījās par saviem statusiem, par saviem amatiem un varbūt kopumā arī par savu dzīvi. Bet, ja tas būtu tikai tā un viņu uzskati sakristu ar vadoņa uzskatiem par mūsu valsts nākotni, tad nebūtu sākušās tās drudžainās pārbīdes, kas notika burtiski dažu mēnešu laikā pēc Staļina nāves 1953.gada martā.

Kas tās bija par pārbīdēm un kāpēc mēs ar pārliecību varam teikt, ka tie bija destaļinizācijas etapi? Mēs esam apkopojuši simboliskas 12 pozīcijas, kuras parāda, kādā veidā valsts ir atteikusies no savas nākotnes, no enerģiskās sava projekta attīstības, pamazām nolaižoties līdz stagnācijas purvam un padomju projekta demontāžai.

Jaunas ideoloģijas meklējumi

Šis jautājums ļoti nodarbināja Staļinu pēdējos dzīves mēnešos. Tas viņu uztrauca arī no 1951.gada februāra līdz 1952.gada oktobra vidum tad, kad, atrodoties savā vasarnīcā, viņš faktiski bija „pensijā”. Ar lielāku aktivitāti par šo jautājumu viņš sāka runāt savas dzīves pēdējās nedēļās.

Bija izveidotas jaunas varas institūcijas. Partijas centrālās komitejas politbiroja vietā tika izveidots Centrālās komitejas prezidijs, kurā tika iekļauti cilvēki, kas nodarbojās tikai ar ideoloģiju. Starp viņiem svarīga loma bija Česnokovam – žurnāla „Komunists” galvenajam redaktoram. Tieši viņam īsi pirms savas nāves zvanīja Staļins un uzstājīgi teica, ka mums ir jāizveido ideoloģija, bez ideoloģijas mums būs beigas; ja mēs pieļausim kaut kādas kļūdas ekonomikā, tad mēs šīs kļūdas pārdzīvosim uz tā rēķina, ka ekonomika mums ir ļoti spēcīga, pat neskatoties uz to, ja zaudējumi būs mērāmi miljardos; bet, ja mēs pieļausim kļūdas ideoloģijā, ja mēs iesim nepareizajā virzienā, tad mēs zaudēsim visu projektu, mēs zaudēsim valsti, mēs diskreditēsim un sakompromitēsim sociālismu un gaišās komunistiskās sabiedrības izveidošanas ideju.

Ideoloģijas meklējumi tika pārtraukti uzreiz pēc Staļina nāves. Visi tie cilvēki, ko viņš bija uzaicinājis partijas un valsts vadošajās institūcijās šī jautājuma risināšanai, tika pazemināti amatos, pārgāja uz mazāk nozīmīgiem amatiem. Un jautājuma par jaunas ideoloģijas meklējumiem vietā sākās dogmatiska marksisma-ļeņinisma pamatu atkārtošana.

Tas noveda pie tā, ka paši ideologi pārstāja ticēt saviem iegalvojumiem, bet tauta objektīvi un atklāti par to smējās, sākot jau ar 60-tajiem gadiem.

Tādā veidā viena kļūda (vai apzināta rīcība), atsakoties no Staļina novēlējuma, noveda pie sistēmas kraha. Un šis krahs sākās burtiski 1953.gada marta sākumā.

Goda tiesas

Goda tiesas mūsu valstī tika izveidotas 1947.gadā, lai izskatītu centrālo ministriju un institūciju darbinieku pretsabiedrisko un antipatriotisko rīcību. Un tas nav vienkārši kosmopolītisms, bet patriotiska attieksme pret savu vēsturi, pret savu tagadni, pret savu nākotni. Tas neskāra mūsu valsts ierindas pilsoņu, tas neskāra pat rajona līmeņa darbiniekus. Tas skāra tos, kas, necienot savu valsti, neesot tās patriotam, bija izveidojuši karjeru, strādāja ministrijās, ieņēma vadošos amatus operatīvajā vai zinātniskajā darbā. Šos gadījumus bija jāizskata, jādod cilvēkam iespēja laboties, varbūt jāizdara kaut kādi organizatoriska rakstura secinājumi. No 1947. līdz 1953.gadam Goda tiesas notika ne vienu reizi vien. Tām bija attīroša, atsvaidzinoša nozīme. Bet 1953.gada martā tās tika likvidētas.

Transporta maģistrāle

Augošā ASV militārā apdraudējuma apstākļos mūsu valsts augstākā militāri-politiskā vadība nolēma pie Jeņisejas upes veidot jūras karabāzi. Par bāzes vietu tika izvēlēta Igarkas pilsēta. Lai savienotu valsts centrālos reģionus ar Jeņiseju, bija plānots uzbūvēt dzelzceļu uz Igarku. Ceļš būtu gājis no Igarkas uz Dudinku, bet no Dudinkas līdz Noriļskai dzelzceļš jau bija. Tādā veidā praktiski visa Ziemeļu polārā loka daļa būtu iekļauta mūsu tautsaimniecības apritē. Un jau 1950-to beigās, 60-to sākumā šajās vietās tika atrastas derīgo izrakteņu iegulas, tai skaitā nafta un gāze.

Bet, kad 1947.gadā tika pieņemts lēmums par šī ceļa būvniecību, tad runa galvenokārt bija par tā militāro nozīmi, lai varētu pārvietot armijas sastāvu un kravas militāro objektu būvniecībai.

Protams, ka mūsu globālos konkurentus ļoti biedēja Ziemeļu attīstība – mūsu pozīciju stiprināšana Ziemeļu jūras virzienā, jaunas jūras karabāzes parādīšanās un ceļa būvniecība, kas faktiski veda pa valsts polāro daļu līdz valsts centram.

Te jāizdara neliela atkāpe. Tagad Krievijas centrs ir uz ziemeļaustrumiem no Turuhanskas pilsētas, tajā vietā, kur Staļins kādu laiku pavadīja izsūtījumā. Tā ir grūti sasniedzamā valsts vieta. Ja uz turieni vestu ceļš un ceļš funkcionētu, tad Rietumsibīrijas apgūšanas uzsākšana, pilsētu celtniecība, gāzesvadu būvniecība mums izmaksātu krietni lētāk.

Ceļa būvniecībā tika ieguldīts daudz līdzekļu. Tika iesaistīti 80 tūkstoši cilvēku, apmēram trešdaļa no tiem bija speckontingents, pārējie bija brīvprātīgi darbā pieņemtie. Strādāja smagos apstākļos. Šajos piecos gados ceļš faktiski bija uzbūvēts, tika izveidoti telegrāfa sakari starp ziemeļu teritorijām un Maskavu. Kursēja vilcieni. Tikai nelielā posmā ceļš vēl nebija nodots ekspluatācijā. Bet pēc Staļina nāves tika pieņemts pilnīgi nesaprātīgs lēmums. Saprotot, ka ieguldījumi tur ir uz 1,8 triljoniem rubļu, valdība pieņem lēmumu ceļu iekonservēt. Kad tiek veikti aprēķini par izmaksām un izrādās, ka ceļa iekonservēšana izmaksās apmēram tikpat, cik jau ir iztērēts, bet ceļa pabeigšanai vajadzīgs pavisam nedaudz līdzekļu, tiek pieņemts absolūti neloģisks lēmums ceļu vienkārši pamest. Tādā veidā mēs zaudējām šos gandrīz 2 triljonus rubļu un visas mūsu cerības apgūt Ziemeļus.

2 triljoni rubļu tiešo izdevumu toreiz, daži triljoni rubļu zaudējumu jau 70-tajos un 80-tajos gados, kad Nadimas un Jaunās Urengojas pilsētu būvniecībai nācās sākumā ar helikopteriem nogādāt strādniekus, vēlāk ar helikopteriem nogādāt dzīvojamās mājiņas, vest betona plāksnes, būvēt lidmašīnu skrejceļu, ar lidmašīnām vest māju būvniecības kombināta detaļas, būvēt māju būvniecības kombinātu, pēc tam uz vietas gatavot betona paneļus, būvēt mājas. Katra šī naftinieku pilsētiņu objekta būvniecība mums izmaksāja desmitiem miljardu zelta rubļu, kaut gan, ja ceļš nebūtu pamests, mēs to visu varējām izdarīt krietni efektīvāk ar mazākiem tēriņiem.

Šādas darbības, protams, bija izdevīgas pirmkārt mūsu globālajiem konkurentiem (tagad tos sauc par partneriem). Varbūt mēs toreiz meklējām partnerību, bet varbūt darbojāmies pēc viņu tiešās norādes; jebkurā gadījumā ceļš tika pamests, bet nav aizmirsts. Par šī ceļa atjaunošanas nepieciešamību sāka runāt 2000-šo gadu sākumā. 2003.gadā pat bija pieteikta būvniecības atjaunošana, vēlāk tika pārnesta par 10 gadiem. 2013.gadā to atkal pārnesa uz mūsu gadsimta 30-tajiem gadiem.

Joprojām šī ceļa būvniecība biedē mūsu rietumu partnerus. Staļins izrādījās gaišreģis šajā ziņā – viņš saskatīja šī ceļa nepieciešamību jau 1947.gadā, bet apmēram divas nedēļas pēc viņa nāves tika izdots rīkojums par būvniecības pamešanu.

Tunelis uz Sahalīnu

Mēs ieguvām Sahalīnas salu, tā bija jāapgūst. Tur varēja izvietot armijas grupējumus tēvzemes robežu aizsardzībai. Prāmja pārceltuve šiem mērķiem nebija pietiekama. Transporta lidmašīnu nebija. Tāpēc tilta vai tuneļa būvniecība nodrošināja šīs teritorijas iekļaušanu tautsaimniecības apritē. Tilta un tuneļa būvniecības izmaksas bija līdzvērtīgas, tāpēc izvēle bija par labu tunelim. Lēmums par tuneļa būvniecību tika pieņemts 1950.gada pavasarī. Tā būvniecībai tika atvēlēti līdz 400 miljardiem rubļu. Rezultātā tika plānots uzbūvēt 540 km dzelzceļa pa Sahalīnu un 9 km tuneļa pāreju.

Kuru varēja biedēt Padomju Sahalīna? Kuru varēja biedēt mūsu nostiprināšanās Tālajos Austrumos? Protams tos, kuri bija ieplānojuši citādu starptautisko attiecību arhitektūru, citādu spēku samēru. Attiecīgi, arī šeit mēs viņiem zaudējām. Mēs neko neietaupījām. 15 tūkstošus speckontingenta mēs novirzījām no šī objekta uz citiem objektiem, tas arī viss. Visādi citādi tie bija mūsu tiešie finansiālie un politiskās reputācijas zaudējumi.

Tuneļa vai tilta uz Sahalīnu tēma ir aktuāla arī šodien. Tā tiek apspriesta visaugstākajos līmeņos, tai skaitā valsts prezidenta līmenī. Būvniecības izmaksas arī mūsu laikos ir ļoti augstas. Ir grūti pieņemt politisko lēmumu, jo nepieciešams augsts ekonomiskais lietderīgums šīs rīcības veikšanai. Bet toreiz, 1950.gadā valsts augstākā politiskā vadība tieši pēc Staļina iniciatīvas šādu lēmumu pieņēma. Bet šis lēmums tika atcelts tāpat 1953.gada martā, uzreiz pēc Staļina nāves.

Staļina dabas pārveides plāns

19.gs.Stepju izplešanās rezultātā mēs pazaudējām būtisku daļu mūsu mežu (tas tika izcirsts), samazinājās ūdens līmenis, notika ekoloģiskā katastrofa mūsdienu Ļipeckas, Voroņežas, Belgorodas, Rostovas, Volgogradas Krasnodaras un Stavropoles teritorijās.

Staļins novēlēja stādīt kokus, jo katrs koks – tā ir auglīgo zemju atkarošana stepju tuksneša zonai. Plāns tika pieņemts 1948.gadā. 15 gadu laikā tika plānots no stepju zonas atkarot un iekļaut zemju apritē 120 miljonus hektāru zemes. Šāda platība ir līdzvērtīga mūsdienu Anglijas, Francijas, Itālijas un Beļgijas teritorijām kopā ņemtām. Un šīs zemes tika reanimētas, tās tika atgrieztas apritē. Var teikt, ka arī šis ir monumentāls Staļina mantojums.

Saskaņā ar plānu bija jāizveido 8 valsts nozīmes mežu aizsargjoslas ar kopējo garumu 6000 km 110000 hektāru plātībā. Šāda meža platība ļautu pilnībā reanimēt šīs teritorijas. Tikai plāna darbības 5 gadu laikā mēs sasniedzām ļoti augstus rādītājus. Ražība graudaugu kultūrās palielinājās par 80 %, lopbarības ražība pieauga par 200%, putnu gaļas un cūkgaļas ražība pieauga par 100%, liellopa par 80 % – tas viss tikai tāpēc, ka tika uzsākta šī plāna realizācija. Pēc mūsu valdības plāniem uz 1960.gadu pārtikas ziņā mums bija jākļūst pilnībā pašpietiekamiem un jāpastiprina tās eksports.

No 1953.gada plāna realizācija tika apturēta, un ne tikai apturēta – tika uzsākta vēl nelielo meža audžu izciršana, tika slēgtas 570 meža aizsardzības stacijas, un uz 1962.gadu valstī atkal notika ekoloģiskā katastrofa. Pēc Hruščova iniciatīvas tika nolemts ražību paaugstināt nevis uz ražības paaugstināšanas rēķina, bet, paaugstinot sējumu platības neskartajās zemēs. Un visa tehnika, kas bija sagatavota Staļina dabas pārveides plāna realizācijai, visi jaunie automobiļi, traktori, graudu novākšanas tehnika un kombaini tika novirzīti neskartajām zemēm. Rezultātā mēs joprojām neesam pilnībā nodrošinājuši mūsu valsts drošību pārtikas ražošanā, un šī plāna realizācija jau mūsdienu apstākļos ir ļoti aktuāla.

Ikgadējā cenu samazināšana

Staļina laikā atskaites sistēma ražošanā bija balstīta uz reāli saražotās produkcijas daudzumu (metros un kilogramos), bet pēc Staļina nāves atskaitīties sāka pēc saražotās produkcijas vērtības naudā (rubļos). Šī iemesla dēļ zuda iespēja samazināt cenas.

No 1947.gada līdz 1953.gadam pie mums notika ikgadējā cenu samazināšana, kam tika radīts speciāls mehānisms. Pie tam, ekonomikā nekādas grūtības tas neradīja, mums pietika līdzekļu valsts militārās aizsardzībai, Lielā Tēvijas kara laikā sagrautās tautsaimniecības atjaunošanai, jaunās ekonomikas formēšanai, lielo infrastruktūras programmu finansēšanai.

Pēc, kā vārētu likties, tik maznozīmīga lēmuma pieņemšanas – atskaišu sistēmā pāriet no reālām vienībām un vērtību naudā, mēs šo iespēju zaudējām. Mēs sākām mīņāties uz vietas, cenas sāka nevis samazināties, bet pieaugt. Tā acīmredzami ir naidīga rīcība.

Nacionālo brīvību karogs

Staļina dzīves pēdējos mēnešos citu valstu komunistisko partiju nosaukumos pazuda vārds „komunisms” un „marksisms”. Tās sāka saukties par darba un tautas partijām. Savā pēdējā publiskajā uzstāšanās reizē – partijas 19.kongresā Staļins runāja par nepieciešamību pacelt nacionālo brīvību karogu, par savas valsts, nacionālās kultūras, nacionālās ekonomikas attīstību. Bet pēc Staļina nāves mūsu valsts jaunā vadība sāka enerģiski (pat agresīvi) uztiept jaunu sabiedriskās attīstības modeli, bet sistēmas klonēšana notika tik stingri un nejēdzīgi, ka vienlaicīgi auga arī pretošanās un neuzticība, kas rezultātā noveda pie padomju projekta kraha šajās valstīs un Austrumeiropas valstu pārejas uz agresīvo NATO bloku.

Individuālā uzņēmējdarbība

Staļina laikā individuālajā uzņēmējdarbībā bija nodarbināti līdz 6 miljoniem cilvēku. Tie bija arteļi un individuālie uzņēmēji, kas nodarbojās ar vieglās rūpniecības izstrādājumu ražošanu – apģērbs, mēbeles, rotaļlietas, sadzīves tehnika. Diezgan viegli varēja saņemt patentu un maksa par patentu bija kā nodoklis to darbībai. Bija ļoti daudz ražošanas arteļu, bet tas viss tika likvidēts, kad 1956.gadā pēc Hruščova iniciatīvas individuālo uzņēmējdarbību aizliedza, kā rezultātā vairāk nekā 140 tūkstoši uzņēmumu tika likvidēti.

Staļina laika baznīcas renesanse

Trockisma (ASV aģenta) revanšs noveda arī pie jaunas politikas attiecībā pret Krievijas pareizticīgo baznīcu. Ar Staļina nāvi beidzās baznīcas renesanse. Jau 1953.gada septembrī tika pieņemts partijas lēmums ateisma veicināšanai. Sākās jauna baznīcas vajāšanas politika. Dažu gadu laikā tā izvērtās drausmīgos apmēros – tika slēgtas baznīcas, tika slēgti klosteri, tika vajāta garīdzniecība. Hruščova valdīšanas laikā tika slēgtas līdz 12000 baznīcas.

Abortu aizliegums

Aborti mūsu valstī tika aizliegti 1934.gadā. No mūsdienu viedokļa var sacīt, ka tā bija pilsoņu brīvību un tiesību ierobežošana. Bet no otras puses, tieši pateicoties abortu aizliegumam mēs valstī jau 1953.gadā atjaunojām pirmskara iedzīvotāju skaitu. Mums iedzīvotāju daudzums kļuva tāds pats, kā bija pirms šī asiņainā kara. 1954.gadā aborti tiek atļauti, un ko mēs redzam: 1 miljons abortu gadā, 2 miljoni abortu gadā, nonāca līdz tam, ka jau Brežņeva laikā bija pa 5 un pa 7 miljoni abortu gadā. Dažu jaunās politikas gadu laikā mēs esam zaudējuši desmitus miljonu pilsoņu, un sākās iedzīvotāju skaita samazināšanās, īpaši Krievijas Federācijā.

Partijas lomas mazināšana

Pēdējos Staļina dzīves mēnešus tika gatavotas reformas partijas ietekmes mazināšanai, lai tai atņemtu iespējas iejaukties valsts lietās. Partijai tika paredzētas divas funkcijas: ideoloģija un darbs ar personāla rezervēm. Savukārt, Hruščova iniciatīvas būtība bija tāda, ka partija jāizvirza pirmajā vietā, partijas loma ir jāstiprina, partija jāpaceļ virs izpildvaras. Sekas tam bija katastrofālas. Uzņēmumos, sovhozos un kolhozos partiju pārstāvji sākumā kļuva ietekmes ziņā vienlīdzīgi direktoriem, bet pēc tam kļuva ietekmīgāki par tiem. Izveidojās divvaldība. Tas iedragāja uzticību partijas vadītājiem un samazināja partijas autoritāti kopumā. Tā arī nebija kļūda, bet bija mērķtiecīga kaitniecība – vēl viens destaļinizācijas procesa posms.

Rubļu (bezdolāra) tirdzniecības zonas radīšana

1952.gada pavasarī Padomju savienībā notika starptautiska mēroga ekonomikas konference. Tajā piedalījās 49 valstu pārstāvji. Galvenā tēma bija par bezdolāru tirdzniecības zonas radīšanu. Ekonomikas konference noritēja diezgan veiksmīgi, uz 1953.gadu bija ieplānota daudzu tirdzniecības līgumu parakstīšana. 1953.gadā sākumā jau pēc Staļina iniciatīvas Filipīnu galvaspilsētā Manilā notika Āzijas un Okeānijas valstu konference.

1953.gada pirmajā pusē līdzīgām konferencēm par bezdolāru tirdzniecības režīma ieviešanu bija jānotiek Buenosairesā (Argentīna), Filipīnās un Adisabebā (Etiopija). Pēc vadoņa nāves par šiem plāniem neviens pat neatcerējās, un te ir jāvērš uzmanība uz to, ka savas dzīves pēdējās nedēļās Staļins bija pieprasījis skaitļus tirdzniecības jomā. Tikšanās laikā ar Argentīnas vēstnieku Leopoldo Bravo, kura pie Staļina notika 1953.gada 7.februārī, runa gāja par to, ka ir jāatsakās no revolūciju eksporta un jāpāriet uz preču un tehnoloģiju eksportu. Staļins iztaujāja, ko vēlētos pirkt Argentīna, cik traktoru, lauksaimniecības tehnikas, citas produkcijas ir nepieciešams šīs Dienvidamerikas valsts ekonomikas attīstībai.

Viss virzījās uz to, ka Padomju savienība uzsāktu tirdzniecības ekspansiju uz Latīņameriku. Mēs paplašinājām savu tirgu – bezdolāru rubļu tirgu. Šajā tikšanās reizē Staļins teica: anglosakši ir pieraduši sēdēt citiem uz kakla, šāda politika ir jāizbeidz. Bet, diemžēl, pēc Staļina nāves mēs apturējām savu ekspansiju, atteicāmies no rubļu (bezdolāra) tirdzniecības zonas radīšanas, mēs ierāvāmies tikai sociālistiskās nometnes valstu robežās. Savstarpējās ekonomiskās palīdzības padomes ietvaros, un pamazām tur dzisām. Mēs atdevām pasaules tirgu mūsu globālajam konkurentam, un anglosakšu modeļa un to preču izspiešanas vietā tas nostiprinājās.

Pēcvārds

Lielie nerealizētie projekti, kā arī Staļina laikā realizētie projekti, tādi kā industrializācija un kolektivizācija, mums rāda, ka mūsu valsts attīstība, ņemot vērā dabas un klimatiskos apstākļus, kā arī tās apmērus, ir iespējama tikai caur lielu valsti mobilizējošu projektu realizāciju. Ja mēs to apzināsimies un pielietosim mūsdienu praktiskajā darbībā, tad mūsu valstij būs nākotne, mūsu ekonomikai būs nākotne. Ap šiem projektiem mobilizējas ne tikai ekonomika, apvienojas ne tikai uzņēmumi, bet mobilizējas arī tautas gars, cilvēki sadūšojas un sāk radīt.

Kad izpratīsim vēstures samezglojumus un sapratīsim mūsdienu politiku, tad mēs varēsim izprast arī mūsu nākotni, tad mums būs apzināta dzīve, tad mēs varam runāt par mūsu valsts lielo projektu, tad mēs varam runāt par to, ka mūsu sabiedrībai ir nākotne, tad mēs varam pateikt, ka Staļina idejas ir atgriezušās dzīvē un ka Staļina idejas uzvar.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s