Divas bērnības – ASV un PSRS. Uri Bronfenbrenners.

Tāpat kā A. Čehova stāsta personāžs, daži no viņiem apgalvoja- tas nevar būt, jo tas nevar būt nekad. Pat 4 gadus pēc pirmā mākslīgā Zemes pavadoņa parādīšanās orbītā daudzi neticēja padomju valsts iespējām palaist orbītā pilotējamus aparātus.

Tā pēc Hermaņa Titova lidojuma galvenais ietekmīgā žurnāla U.S. News&World redaktors Deivids Lorenss savās publikācijās apgalvoja, ka Vostok-2 kuģī atradās magnetofons ar balsu ierakstiem, kurus uzdeva par sarunām starp pilotu un Zemes staciju.

Taču saprātīgi domājošie amerikāņi nonāca pie cita secinājuma- viņu valsts ir atpalikusi no PSRS veselā virknē dažādu zinātnes nozaru un tehnoloģiju, un pamats šai atpalicībai ir ASV izglītības sistēmas atpalicība.

Un uz PSRS sāka doties amerikāņu pedagogi, cenšoties izprast vairāk par padomju izglītības sistēmu. Un viņi bija spiesti atzīt, ka padomju skolas programma sevī ietver daudz dziļāku matemātikas, fizikas, ķīmijas apguvi, kā arī citas zinātnes, nekā amerikāņu skolās.

Tāpēc, sekojot PSRS piemēram, arī ASV skolās sāka ieviest vairāk zinātniskās disciplīnas.
Taču daži ASV pētnieki ievēroja to, ka starpība starp abām valstīm un nākošās paaudzes sagatavošana patstāvīgai dzīvei nevar tikt reducēta tikai uz algebras un fizikas stundu skaitu.

Starp šādiem pētniekiem bija Uri Bronfenbrenners. Sev uzstādīto uzdevumu viņš noformulēja savas grāmatas virsrakstā- “Amerikāņiem un krieviem ir divas atšķirīgas pieejas bērnu izglītošanā’
Krievu sistēma izveido izglītotākus bērnus un viņi kļūst pilnvērtīgāki pilsoņi. Kāpēc?

Savu atbildi Bronfenbrenners izklāsta savā grāmatā – kaut arī tā iznākusi vēl 1970. gadā, tās saturs ir aktuāls arī šodien, kad ir labi redzamas padomju sistēmas sagraušanas sekas uz jaunās paaudzes izglītības līmeni un Rietumu perverso standartu uztiepšana bērnu psihei. Kā jau īsts zinātnieks, Bronfenbrenners pamatīgi izstudēja padomju bērnu izglītošanas metodes. Savā darbā viņš atsaucās uz to, ka padomju ievērojamo pedagogu rekomendācijas tiek iesaistītas reālajā pedagoģiskajā darbā. Viņš īpašu uzmanību pievērsa A. Makarenko darbiem, kurus novērtēja ļoti augstu un kuri veidoja PSRS izglītības sistēmas pamatus. Zinātnieka grāmatā ir uzskaitīti pedagoģiskās darbības virzieni un metodiskie norādījumi skolotājiem un audzinātājiem.

Bērnu audzināšana no 7-11 gadiem ietvēra izpratni par to, kas ir laba un slikta uzvedība. Tajā iekļaujas- patiesīgums, godīgums, labestība, zinātne pret aizspriedumiem, pašdisciplīna, darba tikums un cieņa pret sabiedrisko īpašumu, draudzība ar skolas biedriem, Dzimtenes mīlestība.

Interese par zināšanām un darbu, mācībām, fiziskā un mentālā darba organizācija, tieksme piemērot iegūtās zināšanas dzīvē un darbā, akurātums, pieklājība un sirsnīgums.

Pieklājīga uzvedība uz ielas un sabiedriskās vietās, kulturāla valoda. Dabas skaistuma apzināšanās, mākslas radošais potenciāls, rūpes par ķermeņa veselību.

Sanitāro un higiēnas normu ievērošana. Sportiskā sagatavošana. Jā, to visu mācīja padomju bērniem. Savu grāmatu Bronfenbrenners ilustrējis ar oktobrēnu audzināšanas attēliem. Vienā no tām redzams, kā puika palīdz saģērbties savai mazai māsai. Un apakšā jautājums – kāpēc Fedja ir labs brālis? Saprotams, ka bērniem vajadzēja saprast atbildi uz šo jautājumu.

Uz cita attēla māte aizrāda puikam, bet slavē meiteni, kuri abi tikko ienākuši istabā. Bet atšķirībā no brāļa, māsa pirms tam notīrījusi zābakus.

Profesors iekļāvis grāmatā arī 5 oktobrēnu noteikumus.

Oktobrēni – nākošie pionieri
Oktobrēni labi mācās, mīl skolu, ciena pieaugušos
Tikai darbu mīlošos var saukt par oktobrēniem
Oktobrēni- godīgi un patiesi.
Oktobrēni – labi draugi, raksta, zīmē un jautri dzīvo.

Grāmatā ievietotas arī plakātu fotokopijas, kuras ilustrē pioniera ‘baušļus’

Pionieris godā piemiņu par tiem, kuri atdevuši savas dzīves, lai izcīnītu brīvību un Padomju dzimtenes uzplaukumu.
Pionieris draudzējas ar visas pasaules bērniem.
Pionieris cītīgi mācās, ir disciplinēts un pieklājīgs.
Pionieris mīl darbu un saudzē tautas labumu.
Pionieris –labs biedrs, rūpējas par jaunākiem, palīdz vecākiem.
Pionieris augs drosmīgs un nebaidās no grūtībām.
Pionieris runā patiesību un sargā savas grupas godu.
Pionieris sevi norūda, katru dienu veicot fizkultūru
Pionieris mīl dabu, viņš ir zaļumu, putnu un dzīvnieku aizstāvis.

Bronfenbrenners ir uzskaitījis arī uzdevumus, kādus jāizpilda pusaudžiem no 16-18.

Kolektīvisms, uzticība pienākumam, sirdsapziņa un godīgums, gribas spēka nostiprināšana, pacietība, izturīgums. Komunistiska attieksme pret darbu un sabiedrisko drošību. Sociālistiskais humānisms, patriotisms un proletārais internacionālisms.
Sapratne par izglītbas sabiedrisko nozīmi. Cītīgums un iniciatīva nodarbības. Savu fizisko un prāta spēju nostiprināšana.
Sociālisma normu apgūšana. Labas manieres un personiskās uzvedības normas. Estētiska dabas uztvere. Maksimāla fizisko spēju attīstīšana. Personiskās higiēnas apguve. Dabas tūrisma apguve.

Taču profesors neaprobežojās tikai ar teorijas izpēti. Vairākus gadus viņš apmeklēja bērnu dārzus, skolas, ārpusskolas iestādes un nometnes vairākās Padomju republikās.
Viņš piedalījās arī pedagogu sēdēs un skolas stundās, komjauniešu sanāksmēs un pionieru grupu pulciņos.

Viss tas, ko novēroja profesors, bija tik atšķirīgs no ASV izglītības sistēmas, tāpēc viņš ārkārtīgi rūpīgi centās pierakstīt katru no šīm atšķirībām. Bieži viņam trūka anglisko vārdu tam, lai precīzi raksturotu bērnu izglītošanas metodes. Tāpēc viņš bija spiests pierakstīt tādu jēdzienu kā ‘audzināšana’ latīņu burtiem, jo amerikāņu dzīvē tāda pilna analoga tam nav. Tāpēc īpašu interesi viņam izraisīja bērnu un pusaudžu darba prakses audzināšana.

Viņš stāstīja, ka padomju bērnu dārzos spēlēm ir nolūks iepazīstināt bērnus ar dažādām profesijām, kādas ir pieaugušajiem- viņi ārstēja lelles, spēlēja veikalus. Tāpat arī tika kopts dārzs.
Tas pats princips turpinājās arī skolā. Bronfenbrenners sīki uzskaitīja klases dežuranta pienākumus un ilustrēja tos ar atbilstošām fotogrāfijām. Viņš konstatēja, ka bērnu audzināšanā padomju sistēmā piedalījās ne tikai vecāki un skola, bet arī ārpusskolas iestādes un daudzskaitlīgas organizācijas brīvā laika pavadīšanai.

Ar izbrīnu profesors atklāja, ka valstī, kuru Rietumos attēlo kā cietumu, bērni nez kāpēc auga laimīgi un priecīgi, turklāt fiziski un mentāli daudz attīstītāki.
Audzināšana tika veikta galvenokārt ar pārliecināšanas metodi. Profesoru pārsteidza tas maigais tonis, ar kādu pedagogi vērsās pie bērniem. Viņš atzīmēja arī gluži dziedošo intonāciju, ar kādu bērniem lasīja grāmatas.

Bronfenbrenners raksta arī par poztīvo bērnu un visas sabiedrības attieksmi pret skolotājiem. Jo skolotājs, tā bija viena no cienījamākām profesijām, valsts nākotnes caur bērniem kaldinātājs. Skolotāju uztvēra kā draugu. Nekā neparasta nebija, ja pēc skolas varēja redzēt skolotāju, kuru aplenkuši bērni, kuri atnākuši uz izrādi, koncertu, cirku vai vienkārši kopēju pastaigu.
Protams, vienmēr gadās izņēmumi, bet kopumā attiecības starp bērniem un skolotājiem PSRS var raksturot kā draudzīgu cieņu.

Ipaši profesoru aizrāva 1. septembra svētki, kuru laikā bērni skolotājiem dāvina puķes, bet no rītiem ielās iziet bērnu tūkstoši, skaisti saģērbti un ar puķu pušķiem rokās.
Draudzīgā attieksme pret skolotājiem dominēja padomju sabiedrībā. Siltu attieksmi pret bērniem profesors piedzīvoja pats savas uzturēšanās laikā PSRS ne reizi vien –garāmgājēji bieži uzsmaidīja viņa paša dēlam, tāpat ļaudis dalījās ar padomiem bērnu audzināšanā, kas varbūt ne vienmēr bija derīgi, bet toties nāca no tīras sirds.

Tas viss profesoram, kurš pieradis pie rietumnieciski ignorantās attieksmes, šķita gluži neparasts piedzīvojums. Ja ASV kāds rīkotos tā, kā to darīja sastaptie padomju pionieri, vienkārši tāpat līksmi apskaujot viņa dēlu pastaigas laikā, tad viņu pavisam noteikti aizvestu pie psihiatra. Bet uz to laiku viņam jau bija skaidrs, ka PSRS valda pavisam citi morāles principi, kā viņa mītnes zemē.

Kā jau īstens amerikānis, Bronfenbrenners informāciju ievāca tīri praktiskiem mērķiem. Protams, viņš nedomāja, ka ASV bērni ievēros oktobrēnu vai pionieru uzvedības modeļus. Viņš nedomāja arī, ka jelkad amerikāņu pedagogi tikpat maigi runās ar saviem audzēkņiem. Vai, ka nepazīstami amerikāņi pienāks pie viņa bērniem un tos apsveiks tāpat vien.

Taču padomju bērnu izglītošanas pieredze pārliecināja viņu par to, ka padomju bērni kļūst par daudz kārtīgākiem savas valsts pilsoņiem, jo viņiem kopš bērna vecuma tiek uzskatāmi demonstrēts, kas ir labs piemērs.

Profesors veica daudzus psiholoģiskus eksperimentus, kuri liecināja par to, ka bērni un pusaudži ietekmējas no labā piemēriem daudz dedzīgāk, nekā no sliktajiem. Viņš gribēja, lai arī amerikāņi uzmanīgi izstudē padomju piemēru problēmu risināšanā pusaudžu vidū, kuras tur ārkārtīgi saasinājās tieši 70to sākumā.

Tā sauktais ‘baby boom’ jeb dzimstības uzplaukums, kas sākās ASV pēc 1945. gada, nozīmēja strauju bērnu skaita pieaugumu. Lielā Depresija no 1929. gada un arī II pasaules karš bija nobremzējis amerikāņu vēlmi pēc ģimenēm.

Tikai tad, kad ekonomika stabilizējās, attiecīgi palielinājās arī laulību skaits. Uz jaunajiem patērētājiem orientētā ASV rūpniecība palielināja bērnu preču apjomu, tādā veidā strauji izraisot jaunajos pilsoņos vēlmi patērēt aizvien vairāk bieži vien gluži nevajadzīgas lietas. Šo ‘baby boom’ paaudzes pārstāvju jaunība sakrita ar TV izplatību- jau no 2-5 gadu vecumam vidējais amerikāņu bērnelis paspēja noskatīties 5 tūkstošus stundu dažādu TV raidījumu un filmu.

Bērni uzsūca nebeidzamus TV seriālus un reklāmas. Sociologs Lendons Džonss rakstīja, ka bērni sākotnēji iemācījās vārdus ‘veļas pulveris’ un tikai tad – ‘mamma un tētis”. Uri Bronfenbrenners to visu uzskatīja par galveno amerikāņu sabiedrības apziņas graušanas ieroci.

Vecāki tikmēr bija aizņemti virsstundās vai pat divos darbos, lai nodrošinātu aizvien pieaugošo tieksmi patērēt. Tā laika aprēķini liecina, ka vidēji tikai 10 minūtes dienā ģimenes galva veltīja saziņai ar bērniem. Piemēram, lai sociāli negatīvā rajona Hārlemas mātes piespiestu veltīt uzmanību bērniem, sociālo dienestu darbinieki pat piemaksāja tām par to, lai viņas lasītu grāmatas saviem bērniem.
Taču krietna daļa bērnu tik un tā palika bez uzmanības un uzraudzības. Žurnāls Reader’s Digest 1982. gada augustā paziņoja, ka ASV katru gadu pazūd līdz pat 100.000 bērniem.

Auto, ieročus un zeltu var reģistrēt, izsekot un atgriezt īpašniekiem vieglāk, nekā bērnus, atzīts žurnālā. Acīmredzot, ka tie mums nav tik svarīgi –konstatēja Kens Vudens, Nacionālās taisnīgās attieksmes pret bērniem koalīcijas direktors.

Novecojusī ASV izglītības sistēma piedāvāja bērniem atvieglotu izglītību, bet arī šīs nepilnīgās programmas skolēni apguva aizvien negribīgāk.

Sākot ar 1963. gadu ASV skolās tika novērota stabila vidējo atzīmju krišana testos, kuri paredzēti runas līmeņa, rakstības, matemātikas prasmju līmeņa novērtēšanai.
Testu pildīja 2/3 no visiem abiturientiem, kuri stājās augstskolās. Lai tajās varētu tomēr iestāties, nācās viņiem organizēt speciālus papildus kursus.

Ne visai izdevušos izglītības sistēmu papildināja arī pusaudžu audzināšanas sistēmas trūkums. Bez vecāku un skolotāju uzraudzības atstātie bērni paši formējās dažādās grupās, bieži ar noslieci uz kriminālām darbībām un izlaidīgu dzīvesveidu.
Šādu grupu vadoņi bieži bija pusaudži ar antisociālu un kriminālu noslieci. Saskaņā ar Nacionālās izglītības institūta datiem, 70to gadu vidū katru gadu fiziskai vardarbībai tika pakļauti 282 tūkstoši skolnieku un 6 tūkstoši skolotāju.

Pusaudžu formējumu vidū ātri izplatījās narkomānija. Tā kļuva par normu studentu vidē. Kopš tā laika problēma ir tikai saasinājusies. Lai censtos kaut kā ierobežot narkomānijas izplatību, ASV, kuras tā lepojas ar savām pilsoņu brīvībām, nespēja rast citus risinājumus, kā vien pastiprināt soda mērus un palielināt policijas pilnvaras.

Šobrīd ASV ir pasaulē lielākais cietumnieku skaits – valstī, kur dzīvo 6% planētas iedzīvotāju, cietumos atrodas ¼ planētas cietumnieku.
Bronfenbrenners atzīmēja, ka jaunatnes augšana neformālajās grupās, tas ir drošs ceļš uz sabiedrības intelektuālu un morālu degradāciju.
Toties PSRS izglītības sistēmu viņš uzteica kā glābšanas riņķi, kas varētu glābt ASV jaunatni, ja tā tiktu kaut daļēji inkorporēta. Bet kas vēlāk notika pašā PSRS?

Jau ‘perestroikas’ arhitekti uzsāka dažādu neformālu jauniešu grupu aktīvu atbalstu, kuras sāka parādīties kā sēnes pēc lietus. TV reportieri aktīvi aicināja uz studijām šos jaunos censoņus, kuri pieprasīja gan telpas, gan finansējumu – bez nekādas programmas, tikai balstoties uz savu oponēšanu ‘visam padomiskajam’ Visa padomiskā likvidācija noveda arī pie to institūtu likvidācijas, par kuriem tādā sajūsmā bija minētais profesors.
Jau dažus mēnešus pēc komunistiskās partijas aizlieguma valstī tika apturētas arī Vissavienības ļeņiniskā jaunatnes savienība, oktobrēnu un pionieru organizācijas.

Kaut arī tajās bija ne mazums novecojuša formālisma, taču pilnībā likvidējot šīs iestādes un neko neliekot vietā, tika radīts pamats jaunatnes degradācijai. Kamēr organizācijas orientējās uz sabiedriskiem ideāliem, tās vadīja cilvēki ar krietnu dzīves pieredzi un dziļām zināšanām, kuri paši bija piemērs jauniešiem. Katra jaunieša dzīvē pienāk brīdis, kad viņam rodas vajadzība iztikt bez pieaugušā uzraudzības. Taču arī dzenāt bumbu vai vadīt motociklu viņam daudz labāk iemācīs pieredzējis treneris un instruktors, nekā jauno baikeru un pagalma futbolistu grupējumi, kuriem pašiem nav sapratnes par to, ko viņi īsti dara.

Saprotams, ka Rietumu antikultūras pārņemšana visā bijušās PSRS teritorijā ātri noveda pie straujas alkoholisma un narkomānijas izplatības pusaudžu vidū. Šodienas daudzu skolotāju darbs sevī burtiski ietver cīņu par skolnieku dzīvībām narkotiskās atkarības dēļ.
Tāpat tika ieviesti arī visi tie paši instrumenti apziņas graušanai, par kuriem rakstīja Bronfenbrenners vēl 70tajos – nebeidzami seriāli, vardarbība, reklāmas, izlaidība – kādus pozitīvus piemērus jaunatnei dod TV šodien?

Ja šodien tiek rādīts kaut kas par padomju kultūras, zinātnes vai mākslas ģēnijiem, tad tikai tāpēc, lai uztieptu nebeidzamo mītu par to, kā viņi padomju valstī ir cietuši.

Vispasaules interneta tīmekļa parādīšanās, kurš grāmatas tapšanas laikā neeksistēja, ir vēl vairāk nojaucis robežas neformāļu un liberāļu izpausmēm, katrs no tiem tagad var izpausties pēc sirds patikas. Spilgts piemērs tam ir viens no Youtube kanāliem REAL TALK, kur pēc labākajām Rietumu tradīcijām padsmitgadīgi skolnieki studijā uzdod jautājumus…gejam, pornozvaigznei un transvestītam- tas ir vienos no liberāļu projektiem Krievijas bērnu pāraudzināšanai globālā pidarasinga ietvaros. Negribu šo sātanistu kanālu te reklamēt, bet to var atrast jebkurš – ir tāds projekts ‘slivki kids’ un kanāls zem augstāk minētā nosaukuma ar attiecīgām intervijām- šodien liberāļi uzskata, ka bērniem jau no skolas sola ir jāzina par dzimuma maiņu, LGBT un par to, kā gudrāk paņemt kredītu, par ko nupat izteicās uzrunā skolēniem mūsu pašu šekelis – prezidents Levits.

Ja profesors šodien salīdzinātu bijušo PSRS telpu ar toreizējo PSRS, tad diemžēl nonāktu pie secinājuma, ka atšķitības bērnu izglītības un morāles normās ir vēl nesalīdzināmi drausmīgākas, nekā tas bija viņa aprakstītajā grāmatā, salīdzinot PSRS un ASV.

Šis ir dīvains brīdis cilvēces vēsturē – agrākos laikos kaut kāda iekārta sabruka tāpēc, ka vietā tika sagatavots kaut kas cits, vismaz nosacīti labāks – feodālismu nomainīja kapitālisms, vergturu iekārtu – demokrātija – kapitālisma verdzību uz brīdi nomainīja centieni izveidot taisnīgu sociālismu un jaunu cilvēka tipu – izglītības līmenis visos laikos cēlās. Taču šobrīd vecā sistēma atkal brūk, taču nekā jauna vietā nav – par to jau krietnu laiku runā visas pasaules sociologi, ekonomisti un zinātnieki -parazītiskais kapitālisms ir sevi izsmēlis, liberālisms ir novedis balto rasi līdz izmiršanai, planēta ir piesārņota un izglītība ir degradēta līdz patērētāju- biorobotu līmenim- taču vietā nekā nav – nekāda cita pārvaldes forma vai izglītības standarts pie apvāršņa nerēgojas.

Tāpēc jo dīvaināk ir apzināties, ka šobrīd notiek nevis apziņas evolūcija, bet pretējais process – IT tehnoloģijas ir radījušas vēl nebijušu – kolektīvā debilisma fenomenu, kurā cilvēki jau no bērnu dienām tiek ierauti kaut kādā virtuālā pasaulē, atņemot tiem iespējas vispusīgi attīstīties un izkopt savus patiesos talantus, jo viss taču ir viedierīcēs un internetā.

Tieši tāpēc ir vērts ieskatīties pagātnē un vismaz savā dzīvē ieviest jeb atkārtot tos principus, pēc kādiem dzīvoja padomju bērni toreiz, par cik nākotne neko tamlīdzīgu tuvākajā laikā nesola atkārtot.🙁

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s