Baltijas (ne) ceļu pieminot.

Gandrīz 30 gadus pēc PSRS sabrukuma joprojām nav īsti skaidrs, kāpēc tā notika? 1991. gada vasarā par vienotas valsts saglabāšanu referendumā nobalsoja 77.7% tās pilsoņu. Bet jau šī paša gada beigās daudzas ‘brālīgās republikas’ organizēja savas, vietējās balsošanas un tur jau tika prasīta neatkarība. Piemēram, Ukrainā tādu gribētāju bija 90%, Armēnijā- pat 99%, ja ticēt oficiāliem datiem.

Pēc kādiem principiem vietējie kņazēni varēja iedvest savām tautām vajadzību atbrīvoties no Maskavas ‘rokas’? Ko vēl, izņemot nacionālo lepnumu, kuru taču uz maizes neuzsmērēt?
Visiem viņiem domu gājiens bija vienkāršs – mēs te barojam visu pārējo Savienību. Mēs strādājam vairāk, kā citi. Bet pārējās republikas sēž mums uz kakla. Un tikko mēs atbrīvosimies no tā visa, tā sāksim dzīvot ne sliktāk, kā Eiropā vai ASV. Tieši to joprojām nerimstoši propogandē vietējie ‘eksperti’, skaitot un pārskaitot ‘zaudējumus’, ko PSRS esot nodarījusi. Tikai rodas jautājums, kāpēc tad bez PSRS nevaram pabarot pat paši sevi?

Tagad ir pagājuši gandrīz 30 gadi. Var izvērtēt kaut ko. Vai brālīgās republikas ir sākušas dzīvot labāk, kļuvušas par lepnām, neatkarīgām- vismaz uz papīra – valstīm?
Jāatzīst ir tas, ka pat savas eksistences beigu posmā, ar visām iekšējām problēmām, PSRS bija varena valsts. Kā teikts PSRS tautsaimniecības enciklopēdijā, tad uz 1990 gadu PSRS IKP sastādīja triljonu rubļu. Pēc oficiālā kursa 1 dolārs tad maksāja 0.59 kapeikas. Tātad, pat formāli IKP sastādīja 1.7 triljonus dolāru.

Cita starpā, rublis nebija brīvi konvertējams. Bet pasaules ekonomikā pieņemts rēķināt patieso IKP pēc pirktspējas paritātes. Ar piezīmi, ka 1 dolārs kaut kur Ķīnā ļauj iegādāties 1.5 reizes vairāk preču, nekā ASV, bet Norvēģijā – 1.5 reizes mazāk.

Tāpēc SVF analītiķi uzskata, ka PSRS IKP reāli sastādīja 2.7 triljonus dolāru. Tas ir 12.1% no visas pasaules IKP uz to brīdi.
Bet ANO eksperti šo ciparu paceļ līdz pat 14.2%. Tas nozīmē, ka tika pārsniegta Japāna 1.5 reizes, Vācija- divas reizes bet Ķīna – trīs reizes.

Un tai pašā Ukrainā, Baltijā, Gruzijā vai Moldovā uzskatīja tā – ja no šīs milzīgās PSRS jaudas paņemt savu daļu, tad mēs būsim ļoti cienījamas valstis, ar ekonomiku Austrijas vai Zviedrijas līmenī.

Tā tas izskatījās ciparos. Tikai vienas Ukrainas PSR ekonomika, ņemot vērā tās tērauda rūpniecības, ogļu ieguves, graudu nokūlumu un citus rādītājus bija salīdzināma ar Vācijas Federatīvo republiku- visas ES lokomotīvi.

Tad nu Ukrainas elite nolēma- ar tādu bagātu mantojumu no PSRS vajag tikai ātrāk savākt mantiņas un laisties lapās- tad ne ar ko nebūs jādalās un varēs dzīvot kā pelmenis taukos.
Bet kur šodien ir tā Ukraina un kur – Vācija?

Kāpēc tad visas lepnās PSRS republikas tik ātri sašļuka, visas bagātības izsaimniekoja un nespēja saglabāt pat to ekonomisko līmeni, ar kādu iestājās PSRS?
Tāpēc, ka PSRS tika veidots kā vienots un labi eļļots mehānisms. Kā Kalašņikova automāts. Un katra detaļa tajā pildīja savu funkciju.

Piemēram, Kazahstānā un Uzbekistānā liels uzsvars tika likts uz graudu un kokvilnas audzēšanu, tā kā klimatiskie apstākļi te bija labāk piemēroti, nekā Gruzijas vai Armēnijas kalnu piekājes vai Poļesjes purvi Baltkrievijā.

Bet uzbeku kokvilna apgādāja ar materiālu fabrikas Ivanovo pilsētā Krievijā. Bet tālāk drēbe devās uz šūšanas fabrikām Baltkrievijā un Baltijā.

Latvijā un Lietuvā uzsvars bija uz elektroniku. Bija laiks, kad latviešu ražotie VEF radioaparāti, lietuviešu “Snaige” ledusskapji un televizori “Šilalis” skaitījās visā valstī labākie.
Ikviens padomju cilvēks varēja izlasīt uz etiķetes, kur tas ir ražots. Cukurs pārsvarā no Ukrainas, šprotes- Rīgas, kartupeļi no Baltkrievijas, vīni- no Kaukāza vai Moldovas.
Bet ko pati Krievija? Tur, pēc vienkāršā gruzīna, uzbeka vai igauņa domām bija tikai tanki, lielgabali, zemūdenes un atombumbas- vēl arī Žiguļi markas auto, kuri taču bija no itāļiem, bet pamatīgi sabojāti krievu rokām.

Toties no ideoloģijas viedokļa ļoti svarīgi bija izlīdzināt visu PSRS republiku dzīves līmeņus. Taču sākumposmā tas atšķīrās visai ievērojami, tāpēc bija vajadzīgi pamatīgi ieguldījumi. Tajā klātesošs bija arī politiskais faktors – piemēram, no Baltijas republikām centās izveidot savdabīgu sociālisma vitrīnu.
Šīs centības dēļ padarīt dzīvi Erevānā vai Kišiņevā ne sliktāku, kā Maskavā vai Ļeņingradā, jau 1960-70tajos sāka parādīties jūtama neatbilstība starp darbu un atalgojumu. Pēdējos PSRS gados tā kļuva pavisam nepieklājīga. Pie formālās vienlīdzības perifērija sāka dzīvot ievērojami labāk, kā pati centrālā savienības daļa.

Kad stāsta par tukšiem plauktiem, kur nekā nebija, izņemot konservus, tad tas tā bija tieši pašā Krievijā. Tai pašā laikā Baltijā, Ukrainā un citur bija pavisam cita produktu daudzveidība. Piemēram, Viļņā atrodamais jogurts- tāds produkts nebija pat pazīstams, piemēram, Volgogradā.

Cita starpā, lai saprastu visu republiku nevienlīdzības dziļumu, var aplūkot tabulu. Cik kurš ražoja un patērēja. Šie dati parādījās tikai pēc PSRS sabrukuma. Žēl, ka tos slēpa toreiz, ideoloģisko iemeslu pēc. Iespējams, ka daudzi Aizkaukāzā un tepat Baltijā saprastu to, ka pretēji šodienas liberāļu muldēšanai par to, kā PSRS esot izlaupījis Baltiju un tā esot uzturējusi visu PSRS, viss ir tieši otrādi- varbūt vēlēšanās iziet no kopējā galda, kur pašiem ir treknākais kumoss, būtu bijusi daudz mazāka.

Ja paskatās tabulu, tad ir skaidri redzams, ka Armēnijā uz vienu cilvēku ražoja 2 reizes mazāk, nekā Krievijā, bet patērēja 2.5 reizes vairāk.
Igaunijā patēriņa līmenis attiecībā uz Krieviju bija 3 reizes lielāks.

Bet Gruzija, kur tagad atkal kurina starpnacionālo naidu, vispār dzīvoja 3.5 reizes bagātāk, kā pašā Krievijā un patērēja visvairāk, kā jebkur citur visā PSRS.
Vai gan jābrīnās par tā laika masveidā kultivēto pārējo republiku pārākumu par dzērājiem un slinkajiem krieviem? Un no kurienes varēja rasties cits prieksštats- ne jau no Baltijas brauca uz Voroņežu pēc gaļas, bet no turienes brauca uz Baltiju pēc kūpinātās desas.

Un vietējās elites šīs noskaņas tikai uzkurināja.
Bet kad vispārējais dzīves līmenis 80to beigās sāka samazināties visā PSRS, pietrūka produktu klāsta, tehnikas, apģērbu, daudziem nospēlēja nacionālā nots- pietiek barot svešos! Un ja reiz Krievija ir tik nabadzīga, tad tur neko nesaprot no darba – jāatdalās.

Bet neviens toreiz nepaskaidroja parastiem pilsoņiem, ka sliktāk kā pārējās republikas Krievija dzīvoja tāpēc, ka tikai 2 no katriem 3 nopelnītiem rubļiem atstāja sev. Bet pērējos atdeva brāļiem Savienībā.

Visas citas republikas, izņemot Baltkrieviju, kura kopējā kasē ieguldīja vairāk, nekā tērēja, lielāko tiesu dzīvoja tieši uz šo krievu rubli.
Tad kuras no bijušām PSRS republikām sāka dzīvot labāk, kuras – sliktāk?

Šodienas Krievija dzīvo 1.5 reizes bagātāk, nekā PSRS laikā. Kaut arī pa tās ekonomiku PSRS sagrāve iesita ļoti sāpīgi. Uz 1998 gadu tā bija pazaudējusi 1/3 no padomju līmeņa. Rinda nozaru, kā tekstilrūpniecība un apavu ražošana, kura pazaudēja iekšējos PSRS izejmateriālus, atradās uz sabrukuma sliekšņa vispār. Bija problēmas ar raķešu un aviācijas industriju, tā kā ukraiņu dzinēji pēkšņi kļuva par importa preci. Taču par kopējo – lielāko tiesu – Krievijas naudu uzbūvētie rūpniecības kompleksi un naftas termināli visā bijušā PSRS palika aiz robežas un par to lietošanu pašai Krievijai nācās tagad maksāt.

Taču 25 gadu laikā Krievija spēja pārbūvēt ekonomiku, pārorientēt to uz vietējo ražošanu. Ir radītas gandrīz visas nozares, kuras atradās ārpus Krievijas. Un tāpēc Krievija ir vienīgā no PSRS republikām, kura ne tikai nepazaudēja padomju ražošanas potenciālu, bet vēl to ir palielinājusi. Uz 2015 gadu Krievijas IKP bija 2.5 triljoni dolāru, jeb 121.9% no 1991. gada Arī uz iedzīvotāju IKP rādītājs uz 2015 gadu sastāda 24.4 tūkstošus dolārus, pēc Pasaules bankas datiem, tas ir 1.45 reizes vairāk, kā pirms PSRS sabrukuma.

Un tā sanāk, ka tikai krievi par spīti visiem pekstiņiem, ko par viņiem stāsta Baltijas, Ukrainas un citi ‘tīģeri’, vienalga šajos rādītājos pārsniedz to, kas tai bija PSRS laikā.
Un ko citas brālīgās republikas?

Piemēram, Kazahstāna. Tā padomju laikos pēc sava IKP bija līderu trīniekā. Formāli pa šiem gadiem Kazahstāna ir savu ekonomikas apjomu kaut nedaudz, bet uzlabojusi- no 11.3% līdz 11.5% no Krievijas ekonomikas apjoma. Taču tas ir izdarīts, pateicoties straujam naftas un gāzes ieguves pieaugumam. Esot iespiestai starp Krieviju un Ķīnu, Kazahstānai praktiski nav citu iespēju kaut ko attīstīt. Toties pēc ienākuma uz iedzīvotāju rādītājiem šī valsts ir panākusi 24.2 tūkstošus dolāru. Tas ir mazliet mazāk, kā Krievijā, bet ļoti tuvu.

Ironiski, bet Kazahstāna nepavisam nealka izstāties no PSRS. To drīzāk nostādīja fakta priekšā – vienotas valsts vairs nav, dzīvojiet, kā gribat. Daudzmaz tai ir izdevies, pateicoties ilggadējām prezidenta Nazarbajeva iestrādnēm un sadarbībai ar Krieviju, bet ko tai nesīs orientācija uz Rietumiem, visticamāk, ka pagrimumu un ierasto scenāriju.

Baltkrievija. Tās ‘īpašā ceļa’ rezultātu var izskatīt kā otro labāko.Tās ekonomika šobrīd ir 4.5% no Krievijas, bet uz iedzīvotāju skaitu ienākums ir 1.37 reizes mazāks. Taču salīdzinot ar kaimiņu, īpaši Ukrainas piemēru, tas ir diezgan labs rādītājs, jo baltkrievi dzīvo 2.5 reizes bagātāk, kā ukraiņi.
Minskas problēmas ir tāda pašas, kādas bija visām rūpnieciski attīstītām PSRS republikām. Reiz, skatoties uz MAZ, Minsk, Horizont, Belarus rūpnīcām, radās iespaids par šīs industrijas milzīgo apjomu. Sasēdušies Belovežas gāršā 1990 gadu sākumā, republikas līderi nolēma, ka Baltkrievijas ekonomika noteikti būs pilnīgi patstāvīga. Taču izrādījās, ka visa šī rūpniecība ir paredzēta tikai pēdējam, kopā salikšanas ciklam, kamēr izejvielu šajā republikā praktiski nav. Ne naftas, ne gāzes un pat ostu, kā Baltijā.

Tā nu baltkrieviem nākas grozīties – konkurēt ar saviem traktoriem, kravas auto un ledusskapjiem vienā tirgū ar globāliem ražošanas monstriem. Taču baltkrievi, atšķirībā no baltiešiem un daudziem citiem, nav likvidējuši un izpārdevuši nevienu no saviem lielajiem kompleksiem. Un arī lauksaimniecība tiem turās līmenī. Tātad- ja grib, tad tomēr var. Pie mums nez kāpēc- negribēja un nevarēja.

Ukraina. Šī uz PSRS sabrukuma brīdi bija pati jaudīgākā PSRS un Eiropas līmeņa republika. Tajā atradās 1/3 visas PSRS rūpniecības jaudas. Un toreizējais IKP sastādīja gandrīz 1/3 no Krievijas. Tai bija raķešu būve, aviācija, auto, metalurģija, naftas pārstrāde un ķīmiskā rūpniecība. Bet lielākā visā savienībā kuģu būvētava Nikolajevas pilsētā vispār ļāva skatīties uz pārējiem no augšas.

Nu un kāds ir rezultāts? Uz 2015 gadu Ukrainas IKP rādītāji ir vieni no nabadzīgākajiem visā pasaulē. Pat bada streiku mocītā Venecuēla ir ar 1.5 reizes lielāku IKP.
Taču labāk salīdzināt ar Krieviju. Uz PSRS beigu posmu Ukraina bija tādā pašā līmenī, kā Krievija – trešdaļa PSRS iedzīvotāju un trešdaļa no IKP. Šodien Ukrainas ekonomika ir tikai 8.8% no Krievijas. Ienākums uz iedzīvotāju ir katastrofāls- tikai 7.5 tūkstoši dolāru pret Krievijas 24.5 tūkstošiem. Un tas viss uz pilsoņu kara un milzīgo parādu jūga fona, kādā šobrīd grimst un brūk kādreiz varenā PSRS republika- varoņiem jālēkā.

Un ko Baltijas tīģeri?
Galvenais baltiešu arguments par izstāšanos bija tas, ka bez PSRS mēs tūlīt sasniegsim Šveices līmeni. Taču vienīgais sasniegumu rādītājs šajā kontekstā ir tas, par cik tad ir izdevies apdzīt Krievijas IKP.

Un formāli patiešām esam apdzinuši –uz 2015 gadu Lietuvas IKP pārsniedz Krievijas par 11.4%, Igaunijas – par 12.2%, tikai Lavijas iepaliek- taču arī tas ir par 2.8% lielāks. Taču velns slēpjas detaļās. Kad Baltijas tīģeri izstājās no PSRS, tad uz to brīdi patērēšanas līmenis Lietuvā bija 1.97 reizes lielāks, Latvijas- 2.27 reizes, bet Igaunijas- pat 3.03 reizes liekāks, kā pašai Krievijai. Tāpēc faktiski te notiek nabadzības līmeņa pieaugums, nevis ekonomikas uzplaukums.

Ražošanas nav faktiski nekādas- nevienas lielās un slavenās rūpnīcas vairs nav. Arī lauksaimniecības lepnums pārdzīvo grūtus laikus- Eiropā nekam anv noieta tirgus, vietējais ir mikroskopisks, Krievijas tirgu nedrīkst izmantot, jo tā grib amerikāņi. Beidzas arī parazitēšana uz krievu tranzīta ceļiem, Krievija būvē savas ostas. Vienīgais ienākums ir Eiropas dotācijas, kuras arī nav mūžīgas. Ko tālāk? Lamāt PSRS.

Par visām citām republikām, var droši teikt, ka to ekonomikas attīstība beidzās līdz ar atdalīšanos no PSRS.
Ja Armēnijas IKP uz iedzīvotāju bija 2.5 reizes lielāks, tad tagad tas ir tikai 33% no Krievijas IKP uz iedzīvotāju.
Azerbaidžāņi dzīvoja 1.4 reizes bagātāk, kā krievi- tagad rādītājs ir knapi 70% no Krievijas līmeņa.
Gruzija ir kritusi vēl zemāk. PSRS tā bija pati bagātākā pēc patēriņa, kas 3.5 reizes pārsniedza Krievijas patēriņu. Šodien tas ir tikai 37.9% no tā.

Modovā vēl skumjāk – bija 113.5%, atlika 19.6%
Vai bijušās padomju republikas saprot to, ko ir zaudējušas? Droši vien, jo diezgan izmisīgi cenšas taisīt mahinācijas ar cipariem, piedzīt kaut kādus ‘zaudējumus’ – salīdzina nominālos IKP toreiz un tagad. Piemēram, ja Lietuvā ekonomika bija 34.5 dolāri gadā, tad šodien 82.4. It kā pamatīgs pieaugums. Taču ja par atskaites punktu pieņem Lietuvas un Krievijas ekonomikas salīdzinājumu, tad aina ir pavisam cita. Lietuva attīstās nesalīdzināmi lēnāk, kā Krievija.


Vispār, ja skatās no kopējā katla principa, tad jautājums par to, kurš ko baroja, ir acīmredzami atbildēts. Ja skaita vienkārši naudu, arī tad iznāk, ka augstākais dzīves līmenis republikās bija tieši uz Krievijas rēķina. Tikko tas beidzās, tā visas ekonomikas sāka brukt. Ja IKP rādītājus vēl kaut kā var pievilkt un uzrādīt kādu nebūt izaugsmi, tad uz iedzīvotāju ienākums ir garām kasei visiem.

Līdz ar to iznāk, jautājumā par to, vai PSRS republikas kopumā ir ieguvušas, atbrīvojoties no Maskavas ‘rokas’ apstiprinoši var atbildēt tikai pati Krievija. Kaut arī tieši Krieviju PSRS sabrukums skāra vissmagāk. Bet visas citas republikas ieguvušas nav neko, turklāt daudz kur strauji notiek arī depopulācija un līdz ar to vēl intesīvāka ekonomikas lejupslīde.

Turklāt tās valstis, kuras nedezināja tiltus ar Krieviju, bet centās saglabāt saimnieciskos sakarus, kā Baltkrievija un Kazahstāna, cietušas ir vismazāk. Bet tie, kas visaktīvāk skrēja prom un rāva visas saites, tie tagad savu ‘neatkarību’ strebj pilnām mutēm, tikai no sasista šķīvja. Un lepojas ar amerikāņu polittehnologu organizētu PR akciju, nesaprotot to, ka tā ir tikai skaista bildīte augstāka līmeņa spēles ietvaros, kur lēmumi par šīs pašas tautas izlaupīšanu un likvidāciju tika pieņemti pavisam citos kabinetos.

Un ja paskatamies šodienas ainu ciparos, kuras valstis ir devējas ES, bet kuras ubago no tās, atkal redzam tieši to pašu ainu – Latvija ierindojas labuma guvēju sarakstā tieši tāpat, kā tas bija PSRS laikā, tikai atšķirība ir tajā, ka ES te neko nebūvē, neattīsta un šajā veidojumā Baltija tukšojas un izmirst tempos, kas ir Ginesa rekorda grāmatas cienīgi.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s