Kā Staļins korupciju uzvarēja.

Ir daudz cilvēku, kuri uzskata, ka korupciju Krievijā vai kur citur var uzvarēt, kopējot Staļina periodu. Šī perioda atbalstītāji izskaidro Staļina ievērojamos panākumus korupcijas izskaušanā ar to, ka metodes esot bijušas ārkārtīgi nežēlīgas un šāva nost par trīs vārpām no kolhoza lauka.

Staļina jums trūkst- tā viņi saka un domā to, ja tagad valsts vadību uzņemtos tāds cilvēks, kāds bija Josifs Vissarionovičs, tad viņš nekavējoties izvērstu nežēlīgu un bezkompromisa cīņu, masu represijas pret visiem tiem, kuri zog tautas naudu, jauns 1937 gads ātri iztīrītu visu attiecīgo eliti.

Taču tāda tipa domāšana ir pilnīgā pretrunā ar to, kāda bija patiesā Staļina politika šajā jautājumā.
Galvenais iemesls Staļina sekmēm cīņā ar korupciju bija tajā, ka nekāda atklāta cīņa ar to nebija – padomju vara neveica nekādas informatīvas kampaņas, nekādu skaļu procesu un represiju korupcijas apkarošanā nebija.

Staļins korupciju noveda līdz nenozīmīgiem rādītājiem, var teikt, uzvarēja stingri sodot tautas īpašuma izlaupītājus un kukuļu ņēmējus, bet tas tika darīts bez nekāda lieka trokšņa. Jo jebkura publikācija par šo tēmu var tikai pastiprināt korupciju un nest valstij zaudējumus. Staļins bija ļoti nopietns marksisma teorētiķis, lieliski orientējās sabiedrībā – tieši tāpēc cīņa ar šiem elementiem tika veikta mērķtiecīgi, bet pietiekoši klusi.

Pats būdams profesionāls revolucionārs ar ideoloģisko pieredzi valsts izjaukšanā, Staļins labi zināja, ka jebkāda cīņa ar korupciju, eliti, bagātiem klaniem- tas ir darbs uz revolūciju, tās ir lietas, kuras beigās izposta un izjauc valsti. Viņš redzēja visas 3 revolūcijas, kuras 20gs sākumā notika Krievijā, pats rakstīja tekstus skrejlapām, atmaskojot valdošo klasi, buržuāziju, armiju –viņš redzēja, kā šīs tēmas sagrāva uz to brīdi diezgan labi attīstītu valsti, kura atradās tā laika attīstītāko valstu sarakstā, kura atradās I pasaules kara uzvaras priekšā un iegūt visu valdnieku seno sapni- kontroli pār Bosfora un Dardaneļa šaurumiem.

Bet viss tas sabruka sistēmiska un ne tik ilgstoša darba valsts diskreditācijas nolūkos, ieviešot sabiedrībā dažādas destruktīvas idejas. Kā šodien, tā arī toreiz modē ienāca dažādu emancipāciju alkstošu sabiedrības slāņu spriedelējumi. No pseido inteliģences līdz kupčiem, kuriem labpatika sevi uzskatīt par ‘buržuā’ Valsts eksistē no mūsu nodokļiem un tai ir mums jāatskaitās. Domei, kā pārstāvniecības iestādei, ir jābūt galvenajam orgānam valstī, imperatori un ministri ir jānozīmē mums – tādas spekulācijas no viņu puses aizvien vairāk pieņēmās skaļumā.

Staļins nogāja garu ceļu no revolucionāra līdz valsts darbiniekam, visus resursus viņš izlietoja, lai atjaunotu Krievijas varenību un nostiprinātu valstiskumu. Pie tam viņš palika pārliecināts marksists un gudri savienoja teoriju un praksi valsts politikā. Viņš saprata, ja atkārtot to pašu kampaņu, kāda bija cariskajā Krievijā, tad arī Padomju savienību tas var novest līdz sagrāvei.

Ja padomju tauta cīņas ar korupciju rezultātā izrādītos noskaņota pret valsti, tad nekādi globālie projekti vairs nebūtu iespējami. Nekādas industrializācijas, nekādas uzvaras karā, nekādas zibenīgas ekonomikas atjaunošanas pēc kara. Un neviens netiktu pārliecināts par sociālisma celšanas vajadzību.

Staļina koncepcija bija sekojoša. Notika lielā Oktobra revolūcija un tauta kopā ar partiju kļuva kā vienots vesels- valsts vairs nav valdošās elites instruments – tauta un valsts ir viens un tas pats. Agrāk bija kapitālistu un ekspluatatoru valsts, tagad tā ir tautas valsts. Vada valsti tauta, labākā tās daļa, talantīgākie, darba spējīgākie, pašaizliedzīgākie. Tā ir partija, tās ir padomes. Tās izvirza pati tauta un tās ir tautas daļa. Līdz ar to tauta nevar būt nekādi noskaņota negatīvi pati pret sevi.

Sociālistiskā tautas valstī nevar būt augsne korupcijai. Ja visi strādā kopējam labumam un visi tajā ir ieinteresēti, ja tas ir augstākais princips gan strādājošiem, gan valsts vadītājiem, tad korupcija nevar eksistēt.
Korumpants –tas ir cilvēks, kurš sākotnēji stāda savas personiskās intereses augstāk par sabiedriskajām – tas ir atlikums no buržuāzijas, kur privātīpašums ir svētākais institūts, pamats visam kapitālismam.

Tādā veidā, korumpants ir vai nu pārpalicis elements no buržuāziskās valsts, vai arī kaut kādā veidā inficējies ar buržuāzijas idejām. Ar pārpalikumiem no iepriekšējās sistēmas padomju valsts cīnījās efektīvi un elite tika nomainīta pamazām, bet ar tiem, kuriem bija jākļūst par godīgiem padomju pilsoņiem, bet kuri inficējušies ar buržuā vīrusu, cīnīties vajadzēja sistēmiskāk.

Iesēdināt korumpantu par korupciju būtu netālredzīgi, tas diskreditētu visu sociālistisko projektu, tās būtu cīņas ar sekām, nevis cēloni. Bet cēlonis, tas ir nevis korupcijas fakts, bet privātīpašnieciskie instinkti un buržuāziskais pasaules skatījums, kas liek valsts darbiniekiem iedzīvoties uz tautas rēķina. To ir jāizravē no tautas un ierēdņu apziņas. Ja tauta redzēs, ka ierēdņi ir pārāk vāji un tos vada šādas tieksmes, tad tas sagraus visu ticību sociālisma ideāliem un boļševiku partijai – tad nekāds sociālisms uzbūvēts netiks.

Nepieciešams organizēt bezkompromisa cīņu ar privātīpašnieciskām elitēm, atgriezt tās no iespējām būt pie varas. Vienlaicīgi jācīnās arī ar kapitālistisko valstu kaitīgo ietekmi, kura padara tautu izvirtušu, cenšas izraisīt vilšanos jaunajā sistēmā, jauna tipa cilvēka izveidē.

Tādā veidā korupcijas iemesls tiek meklēts ārpusē, partija un vara ir tīras, bet tās var ietekmēt ārējo ienaidnieku provokācijas. Var kā vien vēlas attiekties pret komunistu projektu, uzskatīt to par naivu, atbalstīt vai noliegt, bet sabiedrības neapmierinātību ar valsti cīņā ar korupciju Staļins novērsa meistarīgi.
Un kā bija praksē? Lai saprastu to, sākumā jāatsakās no šablonveidīgā priekšstata par Staļina periodu, ko intensīvi uztiepj liberāļu ideologi, kuri darbojas ar visādu mītu tiražēšanu no Hruščova laika līdz šodienai.

Padomju Savienībā, īpaši agrīnajā tās stadijā, darbojās milzīgs daudzums šīs valsts ārējo un iekšējo ienaidnieku, kuri nodarbojās ar visa veida kaitniecību, marodierismu, diversijām, spiegošanu. Eksistēja arī konspirēta pagrīde, baltgvardu kustības aģentūra bija dziļi iefiltrēta sabiedrībā – līdz 30to sākumam tā bija pilnīgi zaudējusi neatkarību no ārvalstu struktūrām, desmitiem tūkstošu gvardistu gaidīja savu stundu, simtiem tūkstošos dega revanša alkas. Nemitīgi darbojās propaganda, diversijas ražošanā un kazaku sacelšanās, visādu sazvērnieku kustības un pulciņi.

Tā tas notiek pēc katras revolūcijas vai pilsoņu kara. Apgalvot, ka visi represiju upuri bija nevainīgi uz tā pamata, ka kāds tādos nežēlīgas iekšējās cīņas apstākļos varēja trāpīties arī nevainīgi apsūdzēts, ir meli.

Aktīvi PSRS darbojās arī daudzskaitlīgie Rietumu aģenti. Jo vairāk Padomju vara nostiprinājās, jo mazāka kļuva to iespēja organizēt sacelšanos un diversiju efektivitāte, apgrūtināta tika šo spiegu darbība. Pēc kontrrevolucionāru Borisa Savņikova un Sidnija Reilija izgāzšanās kļuva skaidrs, ka organizēt tādu PSRS vairs nevarēs, tā kā pretizlūkošana sāka darboties ļoti augstā līmenī. Tāpēc ārvalstu specdienesti pārorientējās uz darbu ar spiegiem un aģentu iefiltrēšanu jaunās padomju elites vidū.
Jau bija izaugusi jaunās nomenklatūras bērnu paaudze, kuri saglabāja atmiņas ne tikai par iepriekšējām buržuāzijas kārtībām, bet arī labi atcerējās buržuju plosīšanos Jaunās Ekonomiskās politikas – NEP laikā. Tie gribēja greznību un Rietumu līmeni patērēšanā.

Dārgi uzvalki, džeza orķestri, izsmalcināti ēdieni un citi buržuju dzīves jaukumi bija vilinoši. Zelta jaunatne, bijušie ‘nepmaņi’ un citi, vēl cara laika dienesta ierēdņi sāka aizvien vairāk pulcēties grupās un censties atjaunot iepriekšējo dzīvi. Ap vēstniekiem un diplomātiem sāka notikt ‘tusiņi’- spēlēja fokstrotu, lija šampanieša straumes, varēja tērpties dārgos apģērbos.

Tā bija ideāla vide spiegošanai. Iet pie fabrikas strādnieka ārvalstu spiegam bija praktiski bezjēdzīgi. Tur kontrole bija nostādīta un pieķert ārvalstu spiegu nesagādāja grūtības. Jau pats strādnieks pēc dažām frāzēm personiski aizturētu vai ziņotu iestādēm par šādu tipāžu. Pat ja sirdī viņš nemīlētu padomju valsti, tad tikpat labi varētu noturēt šādu spiegu par provokatoru un reaģētu tā, kā piedien godīgam padomju pilsonim.
Bet zelta jaunatnes vidū, kuros valda tieksme pēc Rietumiem, kāda maskēta ārzemnieka, kurš uzdodas, piemēram, par kāda žurnāla darbinieku, atrašanās bija pavisam iederīga. Viņš stāsta par džeza jaunumiem, spriež par kino, sportu, dod palasīt modes žurnālus – tāds ātri kļūst par kompānijas dvēseli.

Papildus šādai buržuāzijas ietekmei, ar kuru valsts vēl varētu samierināties, spiegs ieguva iespējas saistīties ar tiem, kuriem bija draugi ierēdņu lokā, nomenklatūras pārstāvjiem un dažādas slepenas informācijas nesējiem. Tēvs būvē Urālos jaunu fabriku- tā saka kāda augsti stāvoša ierēdņa atvase, bet spiegs uzmanīgi klausās un iedziļinās detaļās. Alkohols un vēlme draudzēties ar ārzemniekiem labi atraisīja mēles un tolaik tieši šāds bija galvenais spiegošanas veids.

Protams, ka to visu zināja arī čekisti, kuri uzmanīgi sekoja šādiem apļiem, iefiltrēja tajos arī savus darbiniekus un veidoja aģentūras tīklu šajā vidē. Ja trāpās redzeslokā ārzemnieks, izrādās, ka viņam kāds devis informāciju, tad to arī stiepj uz Lubjanku, nostāda fakta priekšā un liek stāstīt par visu, kurus zina, ar ko stājies kontaktos, ko stāstīja, kādas dāvanas saņēma.

Tādā veidā toreiz tika ķerti ārvalstu spiegi. Lai ko arī kāds neteiktu, bet spiegošanas pierādīšanai ar to toreiz pietika, īpaši ņemot vērā 30to gadu apstākļus, kad visa Rietumu pasaule atklāti deklarēja savu aktīvo naida pozīciju pret Padomju valsti. Un nav tik būtiski, vai cilvēks pilnībā saprata īstos ārvalstnieka motīvus, vai viņu vienkārši izmantoja.

Pateicoties šai pretdarbībai, notika arī Rietumu graujošās ietekmes ierobežošana attiecībā uz padomju cilvēkiem. Valdība bija patiesi noraizējusies par to, kā atdalīt jaunatni no svešās kultūras un pielika vairāk pūļu šai virzienā. Tika izmantoti komjaunieši, kuri reizēm ar visai nelaipnām metodēm nepieļāva jaunatnei pavadīt brīvo laiku buržuju manierē. Viņus centās izraut no visām tām kompānijām, kurām bija kāds sakars ar ārvalstniekiem.

Kāds tam visam sakars ar korupciju? Kad tika atklāts kārtējais buržuāzijas perēklis, kļuva skaidrs, ka ne visi tā dalībnieki ir saistīti ar informāciju, kas interesē spiegus. Taču tas nenozīmē, ka viņi bija ar tīru sirdsapziņu Padomju valsts priekšā.
Protams, ka tādu izšķērdīgu dzīves stilu parasts padomju pilsonis nemaz atļauties nevarēja. Jo uzvalkus bija jāšuj pēc pasūtījuma galvaspilsētā, pirkt ārzemju alkoholu, aksesuārus un visu citu, kas ļautu atbilst statusā šādai kompānijai- tāpēc vienīgais veids, kā to sev nodrošināt bija kas? Korupcija.

Zagšana darba vietā, kukuļu ņemšana, kļūšana par ‘pareizo cilvēku’ sistēmā, kas sāka formēties zem nosaukuma ‘blats’
Taču sēdināt viņus par korupciju, kā augstāk minēts, būtu bijis kaitīgi pašai valstij un tāpēc visi šādu kompāniju dalībnieki, kurus turēja aizdomās par korupciju, arī tika sodīti pēc panta par spiegošanu. Tāpēc arī milzīgais spiegu lietu skaits tā laika PSRS.

Ar to pašu mērķi un loģiku visi tiek korumpanti, kuri zaga saimnieciskajā darbībā, tika izziņoti par kaitniekiem un diversantiem, kuri grauj sociālisma pamatus Rietumu interesēs. Pie tam ļaužu ar tādiem motīviem patiešām bija gana daudz un, ja nebūtu pierādījumu tā vai cita cilvēka ar ārvalstu spēkiem, tad noskaidrot to, kāpēc cilvēks īsti ir gribējis kaitēt valstij – tikai personiska labuma vai patiesas vēlmes kaitēt padomju sistēmai pēc, nebūtu bijis iespējams.

Tāpēc visi korumpētie tika ierakstīti kā PSRS ideoloģiskie ienaidnieki un Rietumu aģenti, tā kā ierindas padomju pilsonis vienkārši nevarēja nodarboties ar tautas īpašuma izlaupīšanu savās interesēs.

Katrā ziņā tautai tika pasniegta tieši tāda bilde, kura ļāva izvairīties no valsts diskreditācijas tās acīs. Un nevar teikt, ka šī pozīcija būtu melīga- boļševisma teorijā, kurš par savu uzdevumu izvirzīja jaunas sabiedrības un uzlabota cilvēka izveidošanu, tāda pieeja attiecībā uz buržuāzijas paliekām bija gluži dabiska.

Var strīdēties par šīs pieejas ētisko pusi, taču tāda tā tolaik bija un darbojās efektīvi. Arī pateicoties šai politikai, tauta izrādījās sagatavota Tēvijas karam, kur nodemonstrēja buržuāzijai neiespējamu pašaizliedzību kopējās lietas labā.

Protams, Staļins nespētu uzvarēt korupciju, ja nebūtu arī smago sodu. Tieši pateicoties tādiem mēriem, kā minētās ‘trīs vārpas’, par ko piesprieda mūslaikos šķietami pārāk bargus soda mērus, izdevās korupciju izskaust. Taču, ja šos mērus piespriestu tikai par vienkāršu zagšanu, cilvēki to nesaprastu. Vara skaidri definēja savu loģiku, kāpēc pat tādi sīkumi tika kriminalizēti- tas ir kaitējums kopējai lietai, tā ir tautas nodevība tik grūtā periodā, tas ir darbs uz ienaidnieku. Jā, tas bija nežēlīgi, bet adekvāti tajos apstākļos. Un tauta to saprata un šos mērus pieņēma. Un tas radīja tādus cilvēkus, kā tie 13 Vissavienības augkopības institūta darbinieki, kuri bloķētajā Ļeņingradā viens aiz otra mira badā, taču saglabāja valstij unikālo Vavilova graudu un kartupeļu kolekciju nākošām paaudzēm. Vai tādi varoņdarbi ir iespējami mūsdienu patērētāju sabiedrībā?

Pēc Staļina nāves sākās viņa politikas ‘atmaskošana’. No lēģeriem iznāca ļaudis, kurus tur nosūtīja par minēto spiegošanu, kaut arī viņu vaina patiesībā bija parasta zagšana. Sākās reabilitācijas procesi, kuru ietvaros neviens nepētīja, par ko faktiski tika piespriests sods spiegošanas ietvaros. Protams, ka arī paši apsūdzētie labprāt izvairījās no tā pieminēšanas, tā kā labprāt vaimanāja par viņiem piespriesto sodu absurdumu, bet sabiedrība šausminājās un nosodīja ‘represijas’ un ‘personības kultu’

Starp tādiem reabilitētajiem bija daudz pirmo boļševiku un pirmo sasaukumu ierēdņu bērni, tā pati ‘zelta paaudze’- tie kļuva par pašiem skaļākiem Staļina atmaskotājiem, šajā vidē atkal atsākās disidentu kustības, viņu pēcteču tad arī šodien ir tā sauktās ‘liberālās inteliģences’ pārstāvji, buržuāzijas ideoloģijas pārnēsātāji un 5tās kolonnas darbinieki, tā kā Krievijai atkal nākas saskarties ar visas Rietumu pasaules naidu savā virzienā, tieši tāpat, kā tas bija Staļina laikā. Šodienas 5tā kolonna, kas ir absolūti savas tautas ienaidnieki un mankurti, savas saknes atrod tieši tajos buržuju tusiņos un joprojām nespēj samierināties ar Staļina politiku un cīnās ar jebkuru pozitīvu atmiņu par viņu.

Hruščovs visu savu politiku balstīja uz ‘personības kulta’ atmaskošanu. Pirmām kārtām, lai nepieļautu staļinisma ideju pastiprināšanos, kurām tautā joprojām bija liels atbalsts, kā arī tāpēc, ka pats būdams vājš ideologs, viņš vienkārši nespēja saprast visu Staļina politikas dziļumu un tālredzīgumu. Hruščoviešu loģika bija pavisam cita – nu kāds tur spiegs? Ticies ar britu diplomātu, saņēmis dāvanā patafonu, nu kāda tur spiegošana? To visu čekisti piespieda atzīties.

Hruščova destaļinizācijas ietvaros tika izdarītas ne mazums muļķības. Bet viena no galvenajām, ja ne pati galvenā, bija tieši šīs cīņas pret korupciju pārskatīšana. Tieši Hruščova laikā sākās pirmie skaļie pretkorupcijas procesi. Tika pilnībā kriminalizēti visi privātās uzņēmējdarbības elementi, kuri gluži dabiski eksistēja Staļina laikā un šie jaunievedumi radīja krasu neapmierinātību tautā. Tas viss notika saistībā ar represīvo mēru atslābšanu, kādēļ korumpanti atkal atguva drosmi un viņu darbība aizvien pastiprinājās.

Ar viņiem cīnījās ‘godīgi’- par spiegiem nedēvēja, kaut arī sodi tāpat palika gana stingri. Un tā sākās dažādu spekulantu un ceha materiālu izvazātāju ēra.
Ierindas padomju cilvēks bija visai tāls no galvaspilsētas modes tusiņiem. Visa korupcija, ar ko sāka cīnīties, bija pašas varas tiešā tuvumā, tā vai citādi ar to saistīta. Spekulanti nevarētu neko darīt, ja viņiem nebūtu saistība ar attiecīgiem cilvēkiem varas ešelonos. Kādam bija piekļuve ārvalstu delegācijām, sportistiem, muzikantiem, kāds strādāja Ārlietu ministrijā un bieži braukāja pa ārzemēm. Vēl kādam bija piekļuve tautas patēriņa preču sadalei.

Un tā padomju cilvēkam radās iespaids, kurā zivs pūst no galvas un visa šī negatīvā darbība ir saistīta ar valsti un tieši elite ir inficēta ar Rietumu pielūgšanu. Un tas arī ir patiesība, jo tuvāk PSRS sagrāvei, jo vairāk tas atklājās. Un izzuda ticība tam, ka valsti vada labākie no tautas.

Tas pats notika ar Rietumu kaitniecisko ietekmi. Valsts gan joprojām saprata padomju cilvēkam svešas kultūras ekspansijas draudus, taču nez kāpēc nolēma saukt lietas īstajos vārdos – neviens vairs necīnījās ar spiegiem. Hruščovs iesāka cīņu tieši ar Rietumu kultūru un ar to pašu arī padomju dzīves līmenis sāka pamazām atpalikt no Rietumiem. Arī PSRS kultūra Staļina laikā ne ar ko neatpalika, bet Hruščova laikā kļuva redzamas provincialitātes un neorģinalitātes pazīmes. Toni sāka noteikt padzīvojušie darbinieki, kuriem bija maza izpratne par laikmeta tendencēm un kādā brīdī tas noveda pie tā, ka jaunatne labāk sāka klausīties ‘svešās balsis’ no Rietumu raidstacijām. Tās vēstīja atklātu pretpadomju propagandu un tā kā citas iespējas klausīties moderno mūziku nebija, tas kļuva par neatņemamu piedevu.

Tā vietā, lai atdalītu šīs sociālās problēmas no valsts, tā sāka cīnīties ar to visu iekšpusē. Par vienu un to pašu darbību, piemēram, valūtas maiņu, sods bija aptuveni tāds pats, pie tam Hruščovs personiski iestājās par nāvessodu šim pantam. Taču tagad valsts ziņoja, ka soda nevis spiegus un kaitniekus, bet tieši par valūtas maiņas faktu – lai arī satikšanās ar ārvalstnieku un kaut kādu mantu saņemšana bija un palika sodāma, tad tagad sodāmības iemesls bija spekulācija. Pie Staļina, ja kāda šuvēja pieņēma pakalpojumus modes apģērba šūšanai, netika saukta ne pie kādas atbildības, sliktākajā gadījumā nonāca čekistu uzmanībā un vajadzēja sadarboties, bet tagad viņu sēdina cietumā par privāto uzņēmējdarbību.

Un tauta to nesaprata. Cīņa ar spiegiem un ienaidniekiem, bargi sodi par to bija pašsaprotami, bet nāvessods par valūtas apmaiņu, cietumsods par apģērbu šūšanu, aizliegums kultūrai – tas viss jau sāka šķist absurds arī visai lojāli noskaņotu pilsoņu acīs.

Un pats galvenais, ka visas represijas tagad tika vērstas ne pret tautas ienaidniekiem, ne pret Rietumu aģentūru, bet uz pašiem padomju pilsoņiem. Un šis akcents nomainījās ne tikai korupcijas jautājumos un cīņā pret buržuāzijas kultūru. Staļina laikā bija dažādas sacelšanās, kurus apspieda stingri, bet tur vienmēr vainīgi bija tautas ienaidnieki- šo dumpju apspiešana netika slēpta, tieši otrādi, tas tika pasludināts par kārtējo padomju uzvaru, kura parāda tās spēku.

Bet pie Hruščova notika sacelšanās Novočerkasskā, kuru apspieda nežēlīgi, nogalinot daudzus tās dalībniekus. Tā bija pirmā reize, kad valsts pavēlēja atklāti šaut uz saviem pilsoņiem – Staļina laikā tā nekad nenotika. Turklāt valsts visiem spēkiem centās šo faktu slēpt, nedeva nekādus skaidrojumus. Šis bija lūzuma punkts, kad Hruščova absolūti muļķīgā politika noveda pie tā, ka tauta un vara tika atdalītas.

Pie tam cilvēkus masveidā zombēja ar ‘tirānisko un antihumāno” staļinisko režīmu – ar to unisonā nodarbojās kā pati vara, tā arī Rietumu propaganda. Acīmredzami, ka padomju vara ar to diskreditēja pati sevi, jo arī Staļina periods – tā bija padomju vara. Solžeņicins to darīja sākumā PSRS, tad devās uz ASV turpināt to pašu. It kā viņš kļuva par nodevēju, bet runāja taču to pašu kā te, tā tur.

80tajos tauta ticība varai un sociālistiskiem ideāliem jau bija jūtami iedragāta, padomju projekts diskreditēts. Personiskais atkal kļuva svarīgāks par kopējo un tas noveda pie sabrukuma. Sākās masveida zagšana arī sadzīves līmenī, cilvēki stiepa no darba vietām ārā visu, ko varēja. Ja Staļina laikā īpašums bija kopējs- tātad arī mans, tad Gorbačova laikā tas kļuva par nekam nepiederošu- mainījās cilvēku psiholoģija par 180 grādiem. Uzplauka dzīšanās pēc Rietumu precēm, džinsām, jebkādi izstrādājumi ar etiķeti ārvalstu valodās tika uzskatīti par vērtīgiem suvenīriem.

Paralēli tam aizvien pieauga ēnu ekonomikas īpatsvars. Spekulantiem ‘jumtu’ nodrošināja partijas darbinieki un pat tiesībsargājoši orgāni, izstrādājās pilnīga korupcijas shēma. Sabiedrībā un varas gaiteņos sākās sarunas par ekonomiskām reformām, liberalizāciju, atteikšanos no sociālisma dogmām.
Korupcijas sistēma izveidoja jaunu padomju cilvēka modeli, kuram interesē tikai blats. Nav brīnums, ka šie 80to korumpanti tik viegli spēja pārkārtoties uz 90to masveida zagšanu, kad faktiski izzagta tika visa PSRS un tās bijušās republikas un radās neskaitāmie miljonāri.

Un viss tas notika uz atklātās pretkorupcijas cīņas fona. Tagad par redzamāko specdienestu valstī kļuva ОБХСС – nodaļa cīņai ar sociālistiskā īpašuma izlaupītājiem. Tagad ne VDK ķer spiegus, bet šī nodaļa cīnās ar pašu korumpēto nomenklatūru, kukuļu ņēmējiem un spekulantiem.

80to beigās galvenie skandāli, kuri satrauca sabiedrību, tika plaši tiražēti presē, tos apsprieda visas avīzes un katrā mājā.
Staļina pieredze parāda, ka cīņā ar korupciju galvenais ir to neafišēt. Bet viņa pēcteču pieredze savukārt labi demonstrē to, kā sabiedrību grauj jebkādas atklātas kampaņas šai sakarā. Korumpantam ir jāzina, ka pēc viņa atnāks, bet nav jāzina, kur un kad – tāda bija Staļina doktrīna un tas darbojās lieliski.
Diemžēl šobrīd gan Krievijā, gan process notiek tieši ačgārni. Acīmredzami, ka cīņu ar korupciju nav jāafišē, bet vainīgie jāsoda bargi kā tautas un valsts ienaidnieki, lai tauta saprot un pieņem šos mērus kā vajadzīgus valsts stiprināšanai, nevis lai tas kalpo valsts autoritātes graušanai.

Tā vietā valsts pastāvīgi kurina anti korupcijas atmosfēru, vienlaicīgi kaitējot arī atmosfēru attiecībā pret pašu valsti. Mihails Hodorkovskis, kurš gatavoja valsts apvērsumu, uzpirka deputātus veselām frakcijām, veda pārrunas par 1/3 Krievijas naftas ieguves pārdošanu uz ārzemēm, atklāti darbojās pret Krieviju un tās interesēm, tika sodīts nevis par to, bet gan par pārkāpumiem uzņēmējdarbībā. Protams, ka bija arī šie pārkāpumi un nodokļu nemaksāšana, taču vai tad tas bija briesmīgākais, ko viņš izdarīja?

Nosaucot lietas īstajos vārdos –izvirzot apsūdzības Hodorkovskim par valsts nodevību, spiegošanu, kaitniecību un tauta pilnībā to pieņemtu. Kaut arī lielākā daļa tāpat visu saprata, taču vajadzīgs skaidrs mājiens arī no valsts puses, kad valsts nodevību tā arī apzīmē, nevis nosauc par nodokļu nemaksāšanu. Tad nevajadzētu vēl otro procesu, kurš izsauca vēl lielāku nesapratni, kā pirmais, tad nevajadzētu izlaist oligarhu pēc 10 gadiem, pēc kā viņš atkal atgriezies pie savas nodevēja darbības un jau dara to aiz robežas.

Bet galvenais, nebūtu paša galvenā jautājuma- kāpēc sodīts tikai Hodorkovskis, bet tādus pašus noziegumus veica visi 90to oligarhi? Tikai tāpēc, ka sastrīdējās ar prezidentu? Tā vietā, lai likumīgi sodītu valsts ienaidnieku, viņu iesēdina uz 10 gadiem, tikai vienu no neskaitāmiem korumpantiem un nodevējiem, saasinot fokusu uz to, ka nekāda cīņa ar viņiem īsti nenotiek. Tikai pēdējā laikā kaut kas sāk šajā sfērā mainīties un parādās vēl skaļi aresti, lai gan tas joprojām notiek pēc vecās shēmas – oligarhu vara ir jau tik stipra, ka to salauzt tagad prasīs daudz vairāk pūļu, kā tas bija Staļina laikā.

Cits piemērs – Navaļnijs. Šis personāžs ir jau sastrādājis un sarunājis sev vairākus mūža ieslodzījumus valsts nodevības sakarā – mēģinājumi veikt apvērsumus 2011-2012 gados, atklāti uzsaukumi gāzt varu, cieši kontakti ar ārvalstu organizācijām, nepārtraukta kaitnieciska darbība. Taču sodīts viņš tiek par saimnieciskiem pārkāpumiem.

Bet ko Staļins? Staļins visu zināja un saprata pareizi, tāpēc arī uzvarēja korupciju.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s