Kāpēc Rietumos dzīvo “labāk”, bet ne Latvijā?

Kā izriet no universālā enerģijas nezūdamības likuma, fiziskajā pasaulē nekas nerodas no nekā un nekas nepazūd tāpat vien. Attiecīgi, ja briti, vācieši vai amerikāņi dzīvo labāk, nekā citi, tad šādu dzīvi kaut kas apmaksā.

Ja ASV patērē 25% no ikgadējo minerālo resursu ieguves, vairāk kā 50% iegūtā urāna, 50% alumīnija un 25% iegūtās naftas un gāzes, vara, alvas un citu rūdu, bet neatdod atpakaļ saražoto ekvivalentu, tad uz vienu pusi plūst resursi, bet uz otru- uzdrukāti dolāra papīrīši bez seguma.
Kopējās kapitālisma teorijas ietvaros sen ir zināms, ka ekonomiskās attīstības rezultāts tādā sistēmā vienmēr ir tikai viens – ja vienā galā uzkrājas bagātības, tad otrā parādās nabadzība un bads.
Ja ASV desmitiem gadu ir akūts tirdzniecības bilances deficīts, bet valstī ieved daudz vairāk preču, nekā tā ražo un eksportē, tātad kāds šo starpību apmaksā. Citiem vārdiem sakot, ārpus ASV esošās valstis katru gadu kļūst nabadzīgākas tieši tik, cik bagātākas kļūst ASV. Pie tam notiek milzīga resursu pārdale to labā.

Uzskatāmi, ka ASV patērē 25% pasaules naftas, bet galvenā pasaules fabrika ir Ķīna. Tieši Ķīnai enerģija ir vajadzīga kā bāze reālai ražošanai, bet tā patērē tikai 13% naftas. Turklāt ASV iedzīvotāju skaits ir daudzkārt mazāks un tas ir tikai 4.3% planētas iedzīvotāju, bet tie patērē 25% planētas naftas.
Jau 2012 gadā žurnāls Los Angeles Times veica pētījumus, saskaņā ar kuriem ASV katru gadu izmet miskastēs gandrīz pusi iegādātās pārtikas, tas gadā sastāda aptuveni 165 miljardus dolāru.
Kopumā ņemot, patērēšanas un ražošanas bilance ir tāda, ka vidējais amerikānis resursus patērē 4 reizes vairāk, nekā vidējais planētas iemītnieks, 5 reizes vairāk, nekā latīņamerikānis, 10 reizes vairāk, kā ķīnietis un 30 reizes vairāk, nekā induss. Pie tam, izmet 2 reiz vairāk mēslu un patērē 3 reizes vairāk ūdens, kā vidējais planētas iemītnieks.

Zviedru zinātnieks- ekologs Rolfs Edbergs min vēl konkrētākus ciparus – amerikānis, zviedrs un šveicietis patērē 40 reizes vairāk resursu, nekā somālietis, ēd 75 reizes vairāk gaļas, nekā induss un nodedzina 150 reizes vairāk elektroenerģijas kā nigērietis. Statistikas noslēgumā vēl kāds amizants fakts – vidējais kaķis Anglijā patērē vairāk olbaltumvielu, nekā parastais Āfrikas iedzīvotājs.
ASV ļoti mīl mācīt citus, ka visi Rietumu labumi ir nopelnīts pašu sasniegumu rezultāts un unikālās iekārtas pluss, taču patiesība ir tajā, ka šajā sistēmā tā var dzīvot tikai tad, ja parazitē uz citiem.
Eiropa un ASV, kuru kopējais iedzīvotāju skaits ir 20% no planētas iedzīvotāju skaita, patērē 60% planētas ražotā. Nav brīnums, ka jau kopš 90tajiem nemitīgi klīst runas par to, ka Krievijas dzīļu bagātības esot ‘kopējais labums’

Ja tā dzīvotu visi, tad nebūs ko ekspluatēt un tad rodas jautājums, cik planētas Zeme ir vajadzīgas, lai visi varētu dzīvot kā amerikāņi? Ir tāds aprēķins- vajag 4 planētas. Tādus aprēķinus veicis analītiskais centrs Global Footprint Network- tas balstās uz datiem par to, cik dabas resursu tiek patērēts enerģijas, pārtikas un citu preču ražošanai vidēji katrā valstī. Tad izrādījās, ja visi 7 miljardi gribētu dzīvot tā, kā amerikāņi, tad nepieciešamas ir 4 tādas planētas ar resursiem, kādas ir mūsu Zeme.
Tāda situācija skaidri parāda, ka Rietumnieciskais dzīves veids ir iespējams tikai uz citu ekspluatācijas rēķina – par šo PSRS laikā izteikto domu daudzi smējās, taču izrādījās, ka realitāte ir daudz drūmāka, nekā toreiz stāstīja padomju propaganda.

Šo te finanšu sistēmas nostādīšanu par labu vieniem un par sliktu citiem tad arī var nosaukt par galveno kapitālisma noslēpumu. Nekādas Rietumu vērtības vai unikālā sistēma, bet parasts parazītisms, ko piesedz ar ekonomikas brīnuma propagandu.

Un tā Eiropa, kurai pašai savas dzīves nodrošināšanai resursu nav, tos iegūst pa zemām cenām un vajadzīgos daudzumos tikai tad, ja tās korporācijas izsūknē Āfriku un mākslīgi uztur to nabadzībā un beztiesiskumā. Par velti izsūc resursus, tikmēr uzturot tur nebeidzamus karus, revolūcijas, anarhiju.
Analoģiski ASV ir līderis daudzās tehnoloģijas tikai tad, kamēr tām ir neierobežotas tiesības emitēt vajadzīgos līdzekļus, tādā veidā izpērkot visā pasaulē smadzenes, talantus un progresīvās tehnoloģijas.
Kā rāda Ķīnas un PSRS piemēri, noķert to, kas drukā naudu un aizdod pats sev ir visai grūti, ja tiek izmantoti tikai savi resursi. Taču tas nav neiespējami.

Ja paskatās uz tām Rietumu valstīm, kuras šodien ir IKP līderos, tad kļūst redzama pavisam spilgta aina – visām šīm valstīm ražošana ir daudzkārt mazāka, nekā patēriņš.
Tā, ASV pēc ekspertu atzinuma šis līmenis variē robežās 20 uz 40 – respektīvi, ASV daļa pasaules ražošanā ir 20% pret tiem 40% no pasaules saražotā, ko tās patērē.

Kaut arī šos datus nav iespējams pierādīt pilnībā, tā kā nav atklātu datu par visām pārrobežu naudas un preču plūsmām un daudz kas tiek slēpts aiz shēmām, taču aptuvenais skats ir tieši tāds.
Lai kapitālisms varētu attīstīties vai vismaz saglabāt savu patreizējo dzīves līmeni, tam vienmēr ir sevi jāatpelna. No šī viedokļa kapitālitiska valsts ne ar ko neatšķiras no privāta uzņēmuma. Atpelnīšana kapitālistiskā pasaulē notiek ar tirgus sagrābšanu un potenciālo konkurentu slāpēšanu, ko panāk ietekmējot citu valstu pārvaldes aparātus, ekonomikas bremzēšanu. Kamēr šis process ir iespējams, tikmēr kapitālisms attīstās. Bet tad, kad laupīt vairs nav ko, vai arī konkurenti nav ietekmējami, Rietumos sākas klasiskās problēmas. Lai tās risinātu, pirms kodola ēras pasaulē parasti organizēja lielos karus, kā rezultātā visa konkurence tika sagrauta un aizvērtās ekonomikas atkal kļuva pieejamas privātam kapitālam. Arī PSRS sagrāve bija šī procesa sastāvdaļa

10 gadu laikā pēc PSRS sagrāves ASV mājsaimniecību ienākumi pastāvīgi pieauga uz visu to valstu izlaupīšanas rēķina, kuras ietilpa bijušā sociālistiskajā blokā. Kamēr Rietumos guva fantastisku peļņu, tikmēr daļu no tās varēja arī novirzīt sabiedrības labklājības uzlabošanai, taču šī procesa beigās apstājās arī mājsaimniecību labklājības pieaugums. Klintona prezidentūras termiņa beigās tas jau apstājās pavisam – parazītisms uz bijušā sociālistiskā bloka valstīm tiešā veidā sakrita ar ASV labklājības pieaugumu.

Ne jau velti sākot ar 2000 gadu iedibinājās uzskats, ka kopš Milennium katra nākoša ASV paaudze dzīvo sliktāk nekā iepriekšējā. Iemesls šai situācijai ir tas, ka globālā ekspansija vairs nav iespējama- nav kur. Viss ir sagrābts. Kaut kādā minimālā līmenī procesu vēl notur lokālie konflikti un valstu izpostīšana zem ‘demokrātijas nešanas’ karoga, tas vairs ir tikai surogāts.
Kopš 2014 gada, kad Ķīna un Krievija aktīvi iestājas pret Rietumu piekopto reģionu haotizāciju, tā arī Rietumu labklājība sākusi manāmi bremzēt.

Līdz nesenam laikam tā vai cita reģiona ‘pārformatizācija’ un tirgus ‘atjaunošana’ bija noderīgs instruments, lai Rietumi varētu turpināt savu bezrūpīgo dzīvi. Taču kopš Ķīna uzsākusi pretestību šādām darbībām Āzijā un Āfrikā, bet Krievija – Tuvajos Austrumos un arī Latīņamerikā, parazitēt ir kļuvis aizvien grūtāk un ‘attīstīto ekonomiku’ pašpietiekamība, neskatoties uz pasakām, ko par to stāsta, ir iegājusi strupceļā.

Agrāk kari, apvērsumi un ekonomiku inficēšana ar vīrusiem caur SVF, Pasaules banku utt stimulēja kapitāla pārplūšanu Rietumu galvaspilsētu kasēs. Un kamēr Rietumi demokratizēja Trešo pasauli, tikmēr pašu problēmas viņus nesatrauca. Uz izpostītās Lībijas, Irākas, Afganistānas, Haiti, Somālijas, Jemenas un citu valstu fona tika apkalpots milzīgais ASV valstiskais parāds, uzturētas NATO armijas, bet Rietumu dzīvesveids uzturēts attiecīgā līmenī. Tomēr, tikko šajā apgādes sistēmā sākās traucējumi, par daudzām lietām pēkšņi vajadzēja samaksāt pašiem. Un te arī atklājās tas, cik ļoti Rietumu iespējas nesakrīt ar to apetīti.

No šejienes arī tas audits, kuru uzsāka Donalds Tramps. Tā mērķis ir tajā, lai samazinātu nereālos izdevumus un iegūt laiku, kamēr esošo situāciju ar Ķīnu un Krieviju izdotos kaut kā noregulēt. Maksimālā programma- valsts apvērsums Maskavā un Ķīnas ekonomikas bremzēšana – Vašingtona nekautrējoties strādā abos šajos virzienos, aktivizējot 5to kolonnu Krievijā un izvēršot ekonomisko sankciju karu kā pret Krieviju, tā Ķīnu.

Pēc tam Baltais nams cer atkārtot drošo shēmu, kura lieliski darbojās pie PSRS sagrāves. Arī toreiz, 70to beigās ASV ekonomiskais stāvoklis bija tuvu sabrukumam, ārēji it kā stabilā ekonomika patiesībā atradās uz robežas, kad to varēja piemeklēt PSRS liktenis. Taču PSRS toreizējie vadītāji atteicās tajā iejaukties un jau 80tajos pilnīgi nodeva valsts ideoloģiskās un ekonomiskās pozīcijas. Pēc zelta standarta atcelšanas ASV uzvara bija tikai laika jautājums. Bija acīmredzami, ka PSRS centieni konkurēt ar ASV, kuras tagad drukāja ne ar ko nosegtu naudu neierobežotos apjomos bija lemti neveiksmei, jo ar reāliem resursiem nevar nosegt tos triljonus, kuri pieejami naudas mašīnas turētājam. ASV vajadzēja tikai novilkt laiku.

Ironiski, bet šodien Vašingtona rīkojas analoģiski. Īstenojot nemitīgus centienus aplaupīt citus un savas problēmas uzkraut ‘sabiedrotajiem’ ASV cenšas kaut kā aizlāpīt caurumus – turpināt savu parazītisko dzīves veidu, kamēr izdodas atrisināt Krievijas un Ķīnas problēmu.

Bet problēma ir tajā, ka arī tā saucamie ‘sabiedrotie’ nav labākā stāvoklī. Maskava un Pekina nepieļauj organizēt jaunas intervences, režīmu maiņas – bet esošais tirgus ir sašaurinājies līdz tam, ka ir sākušies tirdzniecības kari. ASV pieprasa naudu no Eiropas, Eiropas valstis viena no otras un tā tālāk.
Itālija uz šodienu ir parādā 148% no IKP, Portugāle 128%, Beļģija 106%, Francija 99%, Spānija 98%, Anglija 98%, Vācija 66%.

Un tas skar visus ‘civilizētās pasaules’ līderus – Japānai uz 2019 gada 1. janvāri parāds bija 258%, ASV 107%, Singapūrai 97%, Kanādai 97%.
Krievijas ārējais parāds ir tikai 19.43% no IKP.
Nav svarīgi, ar ko tiek uzturēta ekspluatācija, vai ar militāriem draudiem, vai ar kredītu cilpu. Galvenais, ka esošajā kapitālisma paradigmā Rietumu dzīves līmenis nevar tikt uzturēts bez konflikta, spriedzes un laupīšanas.

Un tāpēc vēlreiz – ja kāds joprojām domā, ka Latvijas vieta ir šajā Eiropas modelī un mūs sagaida kaut kāda labklājības līmeņa celšanās, tad padomājiet vēlreiz un vēlreiz- realitāte ir gluži pretēja, dzīves līmenis šeit ir jāpazemina un tas tiek mērķtiecīgi darīts tāpēc, lai nosacīti labklājīgās valstīs to vēl kaut kā noturētu atbilstošā līmenī, savienoto trauku princips darbojas tieši tā.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s