Rietumu praktiskais koloniālisms.

Pēdējos gadsimtos Rietumu kolniālisma koncepcija praktiski nav mainījusies. Tā ir tikai kļuvusi izmeklētāka, bet tās mehānismi ir palikuši faktiski tādi paši, kādi tie bija kapitālisma rītausmā. Kā agrāk, arī tagad tās valstis, kurām nav resursu, bet kuras kontrolē tehnoloģijas un valūtas emisiju, ekspluatē un draud tām, kurām ir zemes dzīļu bagātības, bet nav iespējas aizstāvēties.

Ekspluatācija tiek realizēta ar laicīgu konkurentu novākšanu, tāpēc jebkura valsts, kura pēdējās desmitgadēs ir centusies nomest no sevis koloniālisma važas, kā likums ir tikusi ietekmēta caur ārējo haosu. Tāda darbība tiek veikta ar hibrīd metodēm daudz biežāk, nekā ar reālas kara darbības palīdzību.

Pēc PSRS sabrukuma, kuras bija izolētas no dolāra, pasaulē sākās vienpolārās sistēmas formēšanās. Process apzināti netika forsēts un norisinājās mierīgi tāpēc, ka Rietumu elites patiešām ticēja tam, ka ir pienākušas vēstures beigas.

Peļņu no PSRS izlaupīšanas plānoja pamazām novirzīt globālisma idejām, neitralizējot nacionālo valstu neatkarības ar ASV rokām un tādā veidā nemanāmi nodot pasauli finanšu elites un korporāciju gādīgajās rokās.

Praksē tomēr viss nevedās tik gludi. Tā tika uzskatīts, ka aktīvu izvešana no planētas padomju puses un jaunu dolāru burbuļu uzpūšana desmitgades uz priekšu nodrošinās tēriņus globalizācijas izplatīšanai un vienpolārās pasaules nostiprināšanai, bet izdevās tikai īslaicīgs efekts.

Klintona prezidentūras laikā amerikāņu mājsaimniecību labklājības pieaugums bija visai ievērojams, bet jau 90to gadu beigās tempi sāki samazināties un jau 2000to sākumā vispār apstājās. Ienākumi no jaunajām kolonijām samazinājās, bet metropoles apetīte- pieauga.

Pie lielās peļņas pieradušie Rietumi sajuta līdzekļu nepietiekamību un atsāka jaunu ekspluatācijas objektu meklējumus. Par spīti riskam, rūpnieciskā, ražošana tika pārnesta uz Austrumu Āziju un Ķīnu.

Vispār gan šis ražošanas eksports iekļāvās kopējā globalizācijas plānā, par cik tas paredzēja planētas sadalīšanu dažādos apgabalos – industriālajos, emisiju centros, mūžīgā haosa zonās, resursu kolonijās un tamlīdzīgi, taču ne visām elitēm šķita pieņemams šāds sadalījums un vēlāk tas nospēlēja savu lomu Donalda Trampa izvēlešanā par ASV prezidentu.

Tālāk sekoja nākošais posms apetītes pieaugumā un jaunas vajadzības. Tajā brīdī gardie kumosiņi sen bija jau beigušies tāpēc, lai varētu segt globalizācijas izdevumus, transnacionālās elites atgriezās pie tradicionālām metodēm. XX gadsimtā atstrādāto metožu arsenālu papildināja ar XXI gs iespējām.

Un tad, maskējoties ar ekonomisko izaugsmes ideju, rietumi caur starptautiskajām institūcijām palaida savu pirmo mehānismu – globālo kreditēšanu. Padarot valstu dzīves atkarīgas no kredītiem, ASV ieguva kontroles sviras par to, kāds būs šo valstu attīstības virziens.

Arēji tas izskatās kā grūtībās nonākušu valstu kreditēšana un palīdzības paketes, bet praktiskie nosacījumi vienmēr noved līdz tam, ka valsts attīstību turpmāk vada kreditors.
Tipiskais šo kreditoru mērķis pirmkārt ir tās valstis, kurām ir kaut kāda stratēģiska nozīme Rietumu hegemonijas izplatīšanā- valstis ar izdevīgu ģeopolitisku novietojumu, kā Ukraina un tādas, kurām ir loģistikas potenciāls, kā Sīrija. Pie tam pats process paredz ne tikai kredītu uzspiešanu, bet arī speciālu ekonomisko stratēģiju izstrādi, kuras pielietot parādniekiem.

Cita starpā sākās arī intensīva Krievijas kreditēšana pēc PSRS sabrukuma. Rietumi plānoja arī tur panākt visus sev vajadzīgos risinājumus. Un kamēr pieauga šo kredītu smagums, tikmēr ‘civilizētā pasaule’ bija pilnībā apmierināta ar Krieviju un tā nebija nekāds apdraudējums.

Taču tikko 2000tajos sākās kredītu procentu atmaksa, tā Rietumu pasaulē tūlīt ierunājās par Kremļa diktatūru un nedemokrātisko režīmu.

Dažādi mediji tūlīt pat ķērās vērtēt Kremļa rīcību kā ‘nepatriotisku’, vainoja to atteikumā ieguldīt naudu ekonomikā, bet Anglija un ASV metās piedāvāt Maskavai dāsnus nosacījumus kredītu restrukturizācijai un atmaksas atlikšanai. Ne jau tāpēc šie kredīti tiek doti, lai kāds iedomātos tos atmaksāt- paradoksāli, bet fakts.

Un tomēr, jau līdz 2006 gadam pamata kredīta summa Parīzes klubam 45 miljardu dolāru apmērā tika dzēsta un līdz 2017 gadam Krievija visus savus parādus ir atmaksājusi. Parādu cilpa, ko tai uzlika 1993 gadā, kad uz Maskavu uzkrāmēja ne tikai visas bijušās PSRS un Krievijas impērijas parādus, bet arī jaunos, tika nomesta.

Diemžēl darbībā palika vēl otra svira – speciālās ekonomiskās stratēģijas, starptautiskās ‘rekomendācijas’ un dažādi citi padomi, ko dod Pasaules banka, SVF un Centrālā Banka, kuras virza valsts ekonomiku vajadzīgā virzienā. Šie destruktīvie elementi turpināja eksistēt līdz pat sankciju kara sākumam.

Kopumā ņemot, sankcijas ar visiem to negatīvajiem momentiem, ir arī radījušas unikālu iespēju pašmāju ražotāju attīstībai un ņemot vērā ievērojamos panākumus importa aizvietošanā, liela apmēra nacionālās programmas, kadru tīrīšanu un jauno kadru rezerves veidošanu, Kremlis tam ir sācis gatavoties krietni agrāk.

Kad nenostrādā ekonomisko rekomendāciju, sankciju, kredītu adatas metodes kaut kādu iemeslu pēc nenostrādā, Rietumi ķeras pie trešās metodes – to nesen pielietoja Lībijā.
2011 gadā šī daudzcietusī valsts, kura savā reģionā ieņēma atslēgas lomu, kļuva par Rietumu intervences mērķi, par kuras iemeslu bija tas, ka iepriekšējās metodes tur nestrādāja.
Esot pakļauts sankcijām, pulkvedis Kadaffi ne tikai atteicās ņemt kredītus, bet plānoja pārvērst sausuma mākto Āfriku par plaukstošu kontinentu –pilnīgi nepieņemami plāni ‘civilizētai pasaulei’

Ne tikai šī cilvēka tituls – Brālīgais līderis un Revolucionārās Sociālistiskās Tautiskās Lībijas Arābijas Džamarhijas vadītājs – kaitināja Rietumus, bet piedevām viņš apdraudēja lielo korporāciju peļņu, kurām tiktu atņemta iespēja turēt Āfriku mūžībā pakļautībā ūdens un pārtikas deficīta dēļ, tikmēr sūknējot no tās zemes dzīļu bagātības.

Tikpat bīstami bija Lībijas plāni zelta dināra ieviešanā, kas vispār izolētu Āfriku no ASV dolāra kundzības.
Muammars Kadaffi grasījās izveidot ne tikai tādu Lībiju, kura būtu neatkarīga no Rietumu korporācijām, bet veselu Āfrikas Savienību. Bet ar zeltu segto dināru padarīt par maksāšanas līdzekli ne tikai Āfrikas musulmaņu zemēs, bet arī citās blakus valstīs.

Ar jebkuru no šiem ‘pārkāpumiem’ bija pietiekoši Rietumu invāzijai, bet Kadaffi pieļāva nepiedodamu kļūdu.
Lai īstenotu savus plānus, viņš uzskatīja, ka Maskavas – Pekinas atbalsts nozīmētu nonākt atkarībā, tāpēc nolēma izmantot dažādu mehānismu un atsvaru sistēmu, ielaižoties darīšanās ar pašām ASV un Lielbritāniju. Lai arī Krievija tad vēl nespētu būt tāda starptautiskā arbitra lomā, kāda tā spēj būt tagad un Ķīna diez vai būtu pārkāpusi savus neitralitātes principus, taču mēģinājums spēlēt uz anglosakšiem izrādījās nāvējošs.

Kamēr Kadaffi kopš 2003 gada iesaistīja naftas ieguvē Rietumus, sludināja kursu uz liberālo ekonomiku, demokrātiskām reformām un jaunu ceļu, Rietumi publiski apsveica viņu ar šīm iniciatīvām, bet slepenībā jau trina kara cirvi.

Liekot likmi uz to, ka izdosies sasiet rokas Rietumiem ar tirdzniecības perspektīvām, Kadaffi paziņoja par atomprogrammu pārtraukšanu, ielaida valstī ārvalstu korporācijas, gāja uz kontaktu ar Eiropas galvaspilsētām un kontaktu ar ASV, bet lielāko daļu naudas par energoresursu pārdošanu tērēja to pašu Rietumu korporāciju akciju iegādei.
Lībijas līderis cerēja izmanot principu- kas tirgojas, tas nekaro- taču pārrēķinājās. Rietumi nekad nemaksā par to, ko var atņemt ar varu.

Izvelkot no Lībijas visu, ko varēja un apzinoties to, ka Tripole sāks kaut ko prasīt atpakaļ, Lielbritānija un ASV sāka kūdīt eiropiešus uz kara izdevīgumu – ES tika apsolītas kompensācijas, bet ES korporāciju vadītājiem- karte, kur visas Lībijas resursu atradnes ir sadalītas.
Rezultātā pat 80% eksporta uz Rietumeiropas valstīm un ASV neizglāba Lībiju no kara. Un novēršanās no Maskavas- Pekinas atbalsta doktrīnas atstāja Kadaffi ar Rietumiem aci pret aci.

Tas pats savulaik notika ar Sadamu Huseinu, kad Irākas līderis analoģiski paziņoja, ka pēc Vašingtonas uzspiestā un ANO uzliktā embargo beigām viņš sāks tirgot naftu un pat benzīnu par eiro.

Tomēr spēka variants, kredītu adata un starptautiskie finanšu instrumenti vēl nav viss Rietumu arsenāls. Ir vēl kāds- hibrīd scenārijs, par kura sākotni var uzskatīt 1953 gadu.
Tieši Mohameda Mossadika gāzšana Irānā kļuva par pasaulē pirmo klasisko oranžo revolūciju, kas pavēra ceļu paštaisītām revolūcijām nākotnē. Un iemesli šīs revolūcijas organizēšanā atkal bija tie paši.

Visu pirmo gadsimta pusi Irānā naftas ieguvi kontrolēja britu kapitāls un tāpēc, tikko 1950 gada novembrī Mossadiks nodeva savā parlamentā izskatīšanai atteikšanos no šiem naftas līgumiem, tā momentā kļuva par diktatoru, bet Irāna – par draudu Nr. 1. No ASV tur ieradās Kermits Rūzvelts –Teodora Rūzvelta mazdēls un Centrālās Izlūkošanas Pārvaldes Tuvo Austrumu nodaļas šefs. Kopā ar viņu arī miljoni dolāri britu specdienestu pavadībā.

Rietumi uzsāka režīma demontāžu no iekšpuses, uzpērkot irānas virsniekus, valsts darbiniekus, kūrēt jaudīgu informatīvo kampaņu, organizēja masveida nekārtības, izmētāja skrejlapas. Kamēr vieni provokātori skandēja lozungus par premjera nederīgumu, otri pārģērbušies komunistu simbolikā organizēja grautiņus un terora aktus, vainojot tajos Mossadiku un Maskavu.

Anglosakšu uzpirktie militārie darbinieki izveda ielās karaspēku un zem starptautiskās preses fanfarām atgrieza ‘pasaules sabiedrības’ atzīto trimdā esošo marioneti, kuru iesēdināja tronī, bet Mossadiku arestēja, bet Irānas iekšlietu ministrijas šefu, kā galveno neatkarības aizstāvi, uzskatāmi un zvēriski nogalināja.

Pirmais, ko izdarīja jaunā vara –noslēdza līgumu par naftas apstrādes konsorcija izveidi. 40% tika atdoti British Petrolium, 40% ASV, 19% Shell un 6%- Francijai.

Tā Londona un Vašingtona atklāja universālu shēmu valstu pakļaušanā, kas sastāv no 3 vienkāršiem soļiem – kredītu adatas, rekomendācijām ‘attīstībai’ un oranžām revolūcijām, kas sevī ietver arī sankcijas, informācijas karu un aukstos mehānismus- vajadzības gadījumā arī karu.

Tas viss izrādījās nedārgi un ļoti efektīvi, pie tam nostrādā gandrīz vienmēr. Un tomēr pats cietākais rieksts paliek Krievija, tās tauta un Rietumiem līdz riebumam nepatīkamais ‘režīms’ Neskatoties uz visiem šiem tik ļoti noslīpētajiem mehānismiem, Maskavai ir izdevies izturēt konsolidēto triecienu.

Tāpat ir izdevies novērst Sīrijas un pagaidām arī Venecuēlas pilnīgu sagrāvi un izlaupīšanu.

Jo vairāk pasaule tiks informēta par šiem mehānismiem, jo mazāk tos izdosies pielietot.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s