Staļina loma.

Reiz Staļins teica – pēc manas nāves uz mana kapa izgāzīs daudz mēslu, taču vēstures vējš tos izkliedēs. Viss ir noticis tā, kā vadonis paredzējis.

Nepagāja ne daži gadi, kad viens no galvenajiem terora ‘stahanoviešiem’ 1930tajos N. Hruščovs sāka šos mēslus liet. Tieši uz Hruščova prasībām palielināt nošaujamo kvotas Staļins atcirta – nomierinies, muļķi.

Hruščovs nebija pirmais šajā plānā – sistemātisku Staļina apliešanu ar mēsliem –lai gan vēl samaisītu kopā ar reālu kritiku- uzsāka Trockis, bet prātā neizdevies trockists Hruščovs reālo kritiku nepielietoja vispār, palika tikai netīrumi. Tālāk šo miskastnieku ierindai pievienojās tā sauktie ‘sešdesmitnieki’, bet par dažādiem ‘disidentiem’ vispār nav ko runāt, tie visi ir daļa no rietumu izvērstās anti padomiskās propagandas.

“Perestroika’ iezīmēja jaunu etapu Staļina zākāšanā. Šeit gan ne pats Staļins bija galvenais mērķis, bet padomju sociālisms, padomju iekārta, vēsture un pēc tā visas Krievijas vēsture kā tāda. Ne viens vien perestroikists paziņoja, ka ar to tiek lauzta ne tikai PSRS, bet visa tūķstošgadīgā Krievijas vēstures paradigma. Saprotams, ka galvenā figūra lauzšanai tika izvēlēts tieši Staļins – tas lieku reizi apliecina šī cilvēka fenomenālo lomu ne tikai padomju, bet visas Krievijas vēsturē – staļinisms, starp visu citu, kļuva par aktīvu krievu tautas izdzīvošanas formu 20 gs, ārkārtīgi naidīgos apstākļos- ‘krievu jautājuma galīgais atrisinājums’ nebija tikai Hitlera nēsātā ideja, vienkārši viņš kā plebejs bļaustījās visskaļāk un pauda visas anglosakšu doktrīnas attieksmi.

PSRS ir sabrukusi, padomju kārtība sagrauta. Šķiet, soveto- fobi varētu likties mierā attiecībā uz to un Staļinu. Taču nē, tiem nav miera ne mirkli. Taisnības labad jāsaka, ka mūsdienu ‘destaļinizatori’ ir odiozas figūras un pat perestroikas kadriem nestāv līdzi. TV ekrānos tiek rādīti nožēlojami sociālie tipi, viltus publicisti, neizdevušies akadēmiķi un citi neapdāvinātie.

To, ko šie ‘profesionāļi’ uzdod par argumentiem, nekā citādi kā par murgiem nosaukt nevar. Tie ir vai nu uz histērijas sliekšņa esoši emocionālie izvirdumi bez nekādiem reāliem faktiem. Vai arī tā ir operēšana ar fantastiskiem cipariem- desmiti, simti miljonu Staļina upuru. Tad kāpēc ne miljards? Ja ir kaut kāda atsauce, tad protams, uz Solžeņicija ‘gulaga arhipelāgu’, taču pats autors tajā ir norādījis, ka nepretendē uz statistiku, bet norādītie apjomi ir ar ‘impresionistisku nolūku’ Viņš tur ir nodrošinājies.

Bet pēdējo 25 gadu laikā uz atvērto arhīvu pamata gan Krievijas, gan Rietumu pētnieki, kurus nu nekādi nevar turēt aizdomās par simpatizēšanu Staļinam, PSRS un pat ne Krievijai, ir saskaitījuši reālos datus par represijām no 1922- 1953 gadam, lai gan Staļina ‘ēra’ sākās formāli tikai 1929. gadā, bet pēc būtības tikai 1939 gadā var runāt par viņa pilnīgu kontroli pār partiju un valdību, lai gan arī tad tā nebija vienpersoniska. Un nekādi desmiti miljonu, pat ne viens desmits tur nefigurē. Reālais skaits par kontrrevolucionāro darbību un citiem politiskiem motīviem notiesāto no 1922 līdz 1953 gadam ir 4 060 306 cilvēki, no kuriem ar augstāko soda mēru sodīti 799 455. Cita starpā jāatzīmē, ka šodienas ‘brīvības impērijā’ ASV cietumos sēž procentuāli vairāk cilvēku, nekā tas bija Staļina laikā. Smieklīgi, bet fakts. Vēl ir 2 miljoni pārvietoto – it kā daudz, bet tomēr nekādi desmiti vai pat simti miljonu ‘represēto’ nav bijuši. Kopējie tautu skaitīšanas dati rāda pavisam citu ainu – tā sauktajā Staļina ērā dabiskais iedzīvotāju pieaugums pat ieskaitot 20 miljonus kara upuru ur +60 miljoni. Kā diena pret nakti ar šodienas ‘labo’ kapitālismu un ‘eirointegrāciju, kurā tautas un baltā rase vispār izmirst kā mušas.

Pēdējos gados ir parādījušies labi dokumentēti darbi, kuros atspoguļots reālais mehānisms 30to gadu represijām, kuras masveidā veidoja tieši ‘vecā gvarde’ un reģionālie baroni, kā Hruščovs un Eihe kā atbildes reakciju uz Staļina piedāvātām alternatīvām vēlēšanām. Šo pretestību Staļins salauzt nespēja, bet atbildēja ar izmeklētiem triecieniem pa šiem štābiem. Šeit neietilpst Staļina cīņa ar reālo sazvērestību – kreisajiem globālistiem – kominterniešiem, kā Trockis, kuri uzskatīja Staļinu par pasaules revolūcijas nodevēju. Tādā veidā šo represiju patiesais izklāsts ir daudz sarežģītāks, nekā to cenšas attēlot Staļina ienaidnieki – šajā daudzslāņainajā procesā paša Staļina segments aizņem tikai nelielu daļu.

Analoģiski sagrūst arī otrs galvenais apvainojumu bloks attiecībā uz Staļinu – par to, kā risinājās pirmie II pasaules kara mēneši, -pazaudēja, neticēja Zorgem, ticēja Hitleram utt. Visi šie meli ir sen dokumentāli apgāzti, pētnieki to lieliski zina – neko Staļins nepazaudēja, nekad viņš nav ticējis Hitleram un neticēja Zorgem pamatoti. Tāpat ir zināma ģenerāļu vaina uz 22 jūniju. Te nav vietas aplūkot šos visus jautājumus, bet viena piezīme tomēr būs- antistaļinisti izvērsuši histēriju par TASS paziņojumu 1941 gada 14 jūnijā, kurā teikts, ka ar PSRS un Vācijas attiecībām viss ir kārtībā un PSRS turpina miermīlīgo kursu. Tas tiek tulkots kā Staļina muļķība un vājums, bailes no Hitlera- bet viņiem neienāk prātā, ka šis paziņojums nebūt nebija adresēts fīreram, bet Rūzveltam un ASV. Kāpēc? Jo ASV retorika un vice prezidenta Trumena paziņojumi bija šādi- ja Vācija uzbruks PSRS, tad ASV palīdzēs PSRS, ja PSRS uzbruks Vācijai, tad ASV palīdzēs Vācijai – un lai viņi tur viens otru iznīcina pēc iespējas vairāk.

Šis TASS paziņojums fiksēja pilnīgu PSRS agresijas iztrūkumu attiecībā uz Vāciju un tas tika demonstrēts tieši ASV. Staļins lieliski zināja, ka neizbēgamajā karā ar III Reihu labāk ir ASV kā sabiedrotais, nevis ienaidnieks, turklāt tas arī noturētu Lielbritāniju no ieiešanas savienībā ar Vāciju pret PSRS. Nedrīkstēja arī pieļaut neuzmanīgas kustības un izprovocēt Ziemeļatlantisko jeb pareizāk sakot, pasaules bloku pret PSRS, ieskaitot Japānu un Turciju.

Šeit sabrūk vēl viens mīts, ko izplata Suvorovs- Rezuns jeb britu Mi6- par to, ka Staļins grasījies uzbrukt Vācijai pirmais. Tas nav iespējams, jo Staļins nebija muļķis un labi zināja tā laika rūpnieciskās jaudas samērus starp Rietumiem un PSRS, kur tas sastādīja 85% pret 15%, ja Vācijas pusē iesaistās ASV, Japāna un citas Rietumu lielvalstis.

Ir kāda tīri psiholoģiska nianse tajos apvainojumos, kuri tiek vērsti pret Staļinu. Par visiem negatīvajiem procesiem, kuri risinājās Padomju valstī, vainots tiek vienpersoniski tikai Staļins, it kā viņš būtu vienpersonisks valsts vadītājs un absolūts monarhs. Taču, kā jau minēts iepriekš, Staļinam savu varu izdevās nostiprināt tikai ap 1939 gadu – līdz tam tā bija cīņa uz dzīvību un nāvi, staigāšana pa naža asmeni un gatavība reaģēt uz visu to, ko gatavo politiskie pretinieki. Karš nekādi nebija labākais laiks vienpersoniskiem lēmumiem, bet periods no 1945-53 atkal bija dažādu nomenklatūras grupējumu cīņa savā starpā un pret Staļinu.

Tas ir posms, kurā notiek pakāpeniska šīs nomenklatūras satīšanās ap novecojošo vadoni, iesaistot arī ārvalstu struktūras – tam sekoja Staļina centiens veikt atbildes triecienu Komunistiskās partijas XIX sanāksmē 1952 gadā un tas ātri beidzās ar viņa nāvi. Tad kurā brīdī Staļins bija tas visvarenais valdnieks, kurš ar ‘vienu spalvas vilcienu’ izlēma tautu likteņus? Lai arī tas nenozīmē, ka viņš nenes atbildību par valsts pieļautām kļūdām un nežēlīgo dzīves īstenību, kāda tā bija tajos laikos – bet viņš ir jāvērtē pēc tā perioda reālijām, nevis no liberāļu dīvāniem.

Otra psiholoģiskā Staļina pretinieku nianse ir tā, ka visi pozitīvie sasniegumi Padomju valstī tiek traktēti kā ‘par spīti’ Staļinam- par spīti uzvarēja karu, par spīti pacēla valsti industriālos augstumos un tamlīdzīgas muļķības.

Bet lieta nav tikai tajā. Vienkāršā patiesība ir tāda –tas, kurš jelkad vadījis kolektīvu vismaz no 10 cilvēkiem, zina, ka absolūta vara vispār nav iespējama. Un jo vairāk padoto, jo mazāk tā ir iespējama. Lielākā daļa no tiem, kuri raksta par Staļinu, nekad nav neko vadījuši, nav nesuši atbildību. Turklāt uz valsti viņi parasti projicē savas ambīcijas, bailes, vēlmes un pretenzijas. Nav noslēpums, ka visvairāk ziņu pienesēji un korumpētie sekretāri, jo vieglāk ir ienīst sistēmu un tās vadītāju, nekā personiskās rakstura īpašības. Absolūta vara, tas ir padomju inteliģences nerealizēts sapnis. Novest visu padomju sistēmu uz viena cilvēka personību, tajā ir kaut kas no sociālās šizofrēnijas un infantilisma.

Var atzīmēt kaudzi tādu falsifikāciju retorikā, kas vērsta pret Staļinu un viņa kapu, bet nav liela jēga rakāties tajos naida mēslos. Interesantāk ir rakties citā- iemeslos, kāpēc šis naids un bailes viņa priekšā ir kā vietējos, tā ārvalstu liberāļos? Kāpēc tas nekādi neaiziet pagātnē, bet pieaug aizvien lielāks, laikam ejot? Varbūt tas ir lielākais Padomju laika noslēpums, kuru atminēt buržuāzija nekādi nevar un kas tos tracina joprojām?
Nereti saka tā – saki, kas ir Tavs draugs un es pateikšu, kas esi Tu. Patiesībā cilvēku daudz vairāk raksturo tas, kādi ir viņa ienaidnieki. Padomāsim par Staļinu no šī aspekta caur viņa ienaidnieku prizmu.
Attieksme pret līderiem, cariem, ģensekiem, prezidentiem ir interesanta un paradoksāla lieta. Krievijas vēsturē bijuši 3 diži valdnieki – Ivans bargais, Pēteris I un Josifs Staļins.

Visnežēlīgākā valdīšana padevās Pēterim – viņa laikā tautas skaits samazinājās par 25% – viņa valdīšanas beigās kase bija praktiski tukša, bet no varenās flotes atlikuši 3 kuģi. Un tas ir lielais modernizators? Tautas atmiņā viņš palicis kā antikrists- vienīgais tāds. Bet Ivans iegājis vēsturē kā Bargais, viņa laiku 16 gs atcerās kā pēdējās zemnieku brīvības desmitgades. Un tautā nekādu sliktu atmiņu par viņu nav – tas viss ir vēlāko Romanovu dinastijas vēsturnieku sacerēts. Staļins, atšķirībā no Pētera, atstāja aiz sevis varenu lielvalsti uz kuras pamata arī šodien dzīvo Krievija, pretējā gadījumā to sagaidītu Dienvidslāvijas, Irākas, Lībijas un citu valstu liktenis, par to nekādu šaubu nevar būt.

Paradokss ir tajā, ka tieši Pēteris I no visiem šiem ir aktuāls inteliģencei un valstij, neskatoties uz viņa nežēlību un nemākulīgo saimniekošanu. Viņam nav veltīta pat 1/10 daļa tās iznīcinošās kritikas, ko liberālā vēsturniecība un publicistika ir vērsusi pret Ivanu Bargo un Josifu Staļinu. Šiem abiem neatradās vieta uz 1000 gades pieminekļa, bet Pēteris tur ir pirmajā plānā. Tad ko tādu ir darījis Pēteris I, ko nedarīja Bargais un Staļins? Ļoti vienkāršu lietu- viņš ļāva augstmaņiem zagt tik, cik tie vēlējās- bija liberāls. Tāpēc arī šodienas pārdodamā elite viņu tā ciena. Bargais un Staļins tieši otrādi, bija ļoti neiecietīgi pret valdošo slāni – nolādētā kasta – tā izsaucās Staļins pēc tam, kad uzzināja par evakuētās nomenklatūras centieniem veidot tur speciālas skolas saviem bērniem pēc tam, kad to evakuēja uz Kuibiševas pilsētu.

Visu savu dzīvi Staļins iestājās pret šo ‘nolādēto kastu’ un nepieļāva tās pārvēršanos klasē. Viņš labi zināja, ka tad šī klase aktīvi pretosies sociālisma celšanai- tieši tas bija viņam padomā, runājot par pieaugošo klasu cīņu sociālisma celšanas procesā. Kā demonstrēja ‘perestroika’, vadonim izrādījās absolūta taisnība – jau ap 60tajiem noformējās kvazi klase jeb PSRS -2, kura kopā ar Rietumiem sagrāva PSRS -1 ar visiem sasniegumiem. Pie tam reālo neapmierinātību tautā izraisīja tieši PSRS -2, par cik tas bija atkāpšanās no pirmā modeļa un tajā pieauga nevienlīdzība, parādījās mākslīgais deficīts – turklāt šie propagandisti pamanījās vainu nogrūzt uz sākotnējo, Staļina ielikto modeli.

Padomju laikā, gan Staļina dzīvē, gan pēc viņa nāves viņu ienīda divas valstiskās grupas un attiecīgie to inteliģenti. Pirmā bija tā padomju nomenklatūras daļa, kura bija apsēsta ar pasaules revolūcijas ideju un kuras pārstāvji uzskatīja Staļinu par šīs idejas nodevēju. Tie ir kreisie globālisti- kominternieši, kuriem Krievija šķita tikai placdarms pasaules revolūcijai. Viņiem nekādi nevarēja likties pieņemama Staļina doma par sociālismu vienā valstī, ne vēršanās pie tautiskām tradīcijām, ne 1936 gadā atceltās 7 novembra svinības par godu pasaules revolūcijai, ne termina ‘padomju patriotisms’ parādīšanās tajā pašā gadā, ne daudz kas cits.

Zīmīgi, ka jau 1920to gadu vidū G. Zinovjevs argumentēja vajadzību noņemt Staļinu no ģenerālā sekretāra amata, par cik viņu nemīl Kominterne, bet viens no galvenajiem Staļina kritiķiem 1930tajos bija augsti stāvošs Kominternes funkcionārs O. Pjatnickis.

Otru grupu sastādīja tie, kurus varētu dēvēt par ‘padomju liberāļiem’ Kas tas ir- padomju liberālis? Protams, kas tas nav liberālis klasiskajā izpratnē un vispār nav nekāds liberālis- tas ir ierēdnis, kurš tiecas patērēt vairāk, nekā viņam pienākas saskaņā ar stingro padomju reglamentu – gatavs mainīt valsti pret materiāliem labumiem, biežāk gribošs doties uz ārzemēm un tas, kurš caur pirkstiem skatās uz ēnu ekonomiku. Mūsdienās to sauktu par korupciju, bet tolaik tāds jēdziens tika lietots reti –korupcija ir publiskās sfēras pielietošana personiskām vajadzībām, bet padomju realitātē nebija juridiski fiksēta atšķirība starp šīm sfērām, tā kā privātās sfēras īsti nebija, bet viss bija kopējs. Tāpēc korupcijas vietā jālieto citi jēdzieni – sistēmas sabotāža. Lūk, šie deformatori tad arī necieta Staļinu visvairāk, tāpēc ka bija pilnīgi skaidrs – viņa laikā nekādi nebija iespējams izbēgt no soda par šīm darbībām- tāpēc šī nomenklatūra ļoti baidījās no neostaļinista A Šeļepina nākšanas pie varas, bet lika visu uz Brežņevu –un viņiem paveicās.

Tieši “mazās zemes’ varoņa laikā PSRS -2 pieauga savos apmēros, kļuva saistīts gan ar vietējo ēnu ekonomiku, gan ārvalstu kapitālu un Rietumu globālajām pārvaldes institūcijām, specdienestiem un klusītēm gaidīja savu iznācienu. Un pie Gorbačova tas ieņēma saimnieka vietu, izpostot patieso PSRS projektu. Reālā PSRS 80to sākumā jau bija kļuvusi par ārēji skaistu fasādi uz sapelējušiem pamatiem.

Bet atgriezīsimies pie Staļina fobijas. Tā diezgan precīzi korelē ar patērētāja sabiedrības uzskatiem un vajadzībām. Simboliski, ka viens no ‘paklāja’ antistaļinistiem TV paziņoja sekojošo- nacionālo ideju varat paturēt sev, ļaujiet mums patērēt. Vai tādi cilvēki var neienīst Staļinu? Staļinisms bija radošs projekts un tas bija milzīgs potenciāls uz nākotni, kas tika ielikts Staļina projektos, to atzīst pat tie, kuri nekādi nesimpatizē Padomju savienībai- salīdziniet kaut vai Staļina laika monumentālās ēkas, projektus, industrālās būves ar Hruščovkām vai šodienas nožēlojamiem korupcijas apsēstiem būvdarbiem un ceļiem, kuri brūk vēl nepabeigti.

Padomju skolas uzdevums bija izaudzināt radošu personību, bet Rietumu izglītība audzina tikai trulus patērētājus, izņemto elitei pieejamo izglītību, kur māca šo masu vadīt.
Visu antistaļinistu un rusofobu patiesais mērķis globāla vienota koncentrācijas nometne, kur tiek nodrošināts truls patēriņš un zems zināšanu līmenis globālo valdnieku kontrolē. Staļins vairākas reizes apturēja šāda projekta īstenošanu Krievijā un tas ir patiesais iemesls, kāpēc viņu tik ļoti necieš globālisti un ‘nacionālisti’, kurus viņš skaidri apzīmējis par savu valstu lielākajiem ienaidniekiem, jo tie vienmēr kalpo ārējām struktūrām un destrukcijai.

Bailes no Staļina ir parazītiskās sistēmas bailes no vesela organisma, ēnu PSRS nomenklatūras bailes no sākotnējā projekta.

https://www.tvnet.lv/6570639/stalina-lomu-vesture-pozitivi-verte-rekordliela-krievijas-sabiedribas-dala?fbclid=IwAR2r8Ck5zc2XM3JXdfGPVdv4w6ReAwDJX5rzXDBnNxolGT6Xg4SPbN3NYiE

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s