Reliģija kā kontroles mehānisms.

Jūsu tieksme uz garīgo attīstību ir apsveicama. Taču pievienoties oficiālai ‘valsts’ reliģijai, tādai kā kristietība, islāms vai jūdaisms ir sliktākais veids, kā to realizēt.

Ja jūsu intelektuālā attīstība atrodas gliemeža līmenī, jūs esat pārpildīts ar vainas apziņu, parasti tas saistīts ar narkotiku lietošanu vai pašnāvības domām, tad pārslēgšanās uz reliģiju patiešām var likties nedaudz augstāka apziņas pakāpe. Tieši tāpēc tik daudzi sludinātāji ir bijušie narkomāni, alkoholiķi un cietumnieki. Taču Jūsu domāšana paliek iepriekšējā, destruktīvā līmenī un jūs tikai esat nomainījis vienu kļūdainu uzskatu komplektu uz citu.

Vairumam saprātīgu cilvēku, kuriem no sākta gala nav pazemināts pašvērtējums, reliģija tieši otrādi, strauji pazemina apzinātības līmeni. Lai gan daži reliģiskie aizspriedumi dod iespēju paplašināšanās ilūziju, kopumā reliģija jūs apkrāmē ar veselu kaudzi iluzoru priekšstatu par realitāti.

Iegrimstot reliģijā, Jūs nomainiet pašu neatkarīgās domas ar miglaino grupas apziņu jeb egregoru. Tā vietā, lai mācītos saprast īstenību pašam, Jums vienkārši saka priekšā, kam ticēt. Tas nekādi nesekmē garīgo izaugsmi, bet to bremzē. Reliģijas galvenais uzdevums ir atslēgt cilvēka saprātu. Atstājiet mitoloģiju un sāciet domāt patstāvīgi. Jūsu saprāts ir labākais garīgās attīstības līdzeklis un instruments, daudzkārt jaudīgāks, kā jebkura reliģija.

Viena no lielākajām kļūdām, ko Jūs savā dzīvē varat izdarīt, ir piestiprināt savu personību kādai konkrētai reliģijai vai filozofijai. Sākt runāt, ka es esmu kristietis, budists. Tas uzliek Jums par pienākumu pieturēties pie konkrēta skatu punkta, atsakoties no uztveres dziļuma, ar kādu būtu jāraugās uz notiekošo daudzdimensionālo realitātes izpausmi. Jūs vairs nevarat pieņemt realitāti tādu, kāda tā ir. Ja tāda perspektīva šķiet normāla, tad kā būtu ar vienas acs izsišanu? Jums taču būs ērtāk fokusēties uz šauru redzes leņķi, arī smadzenēm būs divreiz mazāk informācijas, ko analizēt. Vai tomēr stereo efekts šķiet pilnīgāks?

Pēc savas būtības reliģiozās ‘patiesības’ ir Jūsu redzes punkta fiksācija, kamēr patiesā realitāte nav tāda. Kad Jūs nomaināt realitāti ar reliģiskiem aizspriedumiem, Jūs jaucat ēnas ar gaismas avotiem. Sekojoši, Jūs pakļaujat sevi neveiklai maldīšanās praksei pustumsā. Skaidrība Jums ir liegta un labākais notiekošā skaidrojums ir tas, ka dzīve ir viena liela mīkla jebšu ‘tā kunga ceļi ir neizdibināmi’ Bet vai tiešām tā ir? Reliģiskie noslēpumi nerodas ap patiešām neizskaidrojamām lietām, bet tie rodas no nespējas izprast realitāti no sava fiksētā skatu punkta.

Saprātīgāka pieeja ir izskatīt realitāti no vairākiem skatu punktiem, nepieļaujot savas uztveres ierobežošanu caur reliģiskās struktūras prizmu.


Reliģijas- autoritāras hierarhijas, kuras izstrādātas, lai dominētu pār cilvēku brīvo gribu. Tās ir arī spēka struktūras, kuras mudina Jūs nodot savas funkcijas citiem cilvēkiem, kuriem patīk vadīt apkārtējos. Pieslēdzoties pie kādas no reliģijām, Jūs parakstāties uz pilnīgu atkarību no kādas cilvēku grupas. Tas tā netiek afišēts, bet pēc būtības tas ir tieši tā.

Reliģija, tas ir ļoti efektīvs instruments ļaužu pārvēršanai par avīm. Tas ir viens no jaudīgākiem sociāliem instrumentiem. Tā uzdevums ir ticības graušana indivīda personiskam intelektam, pakāpeniski piespiežot Jūs uz visu paļauties uz kādu ārēju spēku, dievību, veiksmīgu personību vai dižu grāmatu.
Saprotams, ka šie instrumenti tiek kontrolēti un dara to tie, kuriem Jūs esat spiests pakļauties. Pārliecinot Jūs pārlikt visu atbildību no sevis uz kādu ārēju spēku, reliģija palielina Jūsu vājumu, paklausību un iespējas kontrolei. Tā aktīvi veicina šo vājumu, dēvējot to par ticību. Reālais nolūks šeit ir iegūt pilnīgu kontroli.

Reliģija tiecas piedzīt Jums galvu ar tik daudz visādas drazām, ka vienīgais, kas atliek, ir noliekt galvu paļāvībā un grēku nožēlā. Tā Jūs pieradina pavadīt daudz laika uz ceļiem, tiešā un pārnestā nozīmē- šī vajadzība ir visās reliģijās. Tieši tāda taktika tiek pielietota, dresējot suņus. Un tagad sakiet- klausos Tevi, saimniek.

Vai esat kādreiz domājuši par to, kāpēc visi reliģiskie rituāli ir noslēpumaini, loģiski neizskaidrojami, savīti ar dažādām mistērijām? Tas nav tāpat vien.

Izmantojot lielu daudzumu neskaidras un bieži pretrunīgas informācijas, Jūsu loģika tiek pārslogota. Jūs bezjēdzīgi cenšaties izprast kaut kādas pretrunīgas lietas, kas nav iespējams principā – gala rezultāts ir tas, ka Jūsu saprāts atslēdzas un Jūs nevarat atrast izskaidrojumu tam, kam izskaidrojuma nav un tāpēc vadība tiek nodota tām smadzeņu daļām, kuras nenodarbojas ar analīzi. Jums mācīja, ka ticība, tas ir dziļi garīgs un apzināts dzīves veids- bet viss ir tieši otrādi. Jo mazāk Jūsu smadzenes analizē procesus, jo stulbāks Jūs kļūstat un ar Jums vieglāk manipulēt. Kārlis Markss pilnīgi pareizi apzīmēja reliģiju – opijs tautai.

Abas Bībeles daļas- VD un JD bieži ir pretrunā viena ar otru un tiek citētas atbilstoši vajadzībai. Reliģiskie darbinieki uzvedas tieši pretēji savām mācībām, piesedz kolēģu amorālās darbības. Tie, kuri cenšas izcelt gaismā acīmredzamās nesakritības, tiek reliģiski vajāti vai agrākos laikos – ekskomunicēti no baznīcas, pat karaļi.

Cilvēks ar augstu apziņu atteiksies no dalības jebkādā šādā organizācijā kā muļķīgas idejas. Aiz nespējas sasniegt ‘dievišķos noslēpumus’ viņš redz mākslīgu putru. Šīs mistērijas ir tīšām veidotas tā, lai nebūtu saprotamas, citādi zudīs to oreols un jēga. Kad Jūs spēsiet redzēt patiesos iemeslus šai maskarādei, tad tas būs pirmais solis reliģiskās verdzības atmešanai.
Patiesība ir tajā, ka tā saucamie reliģiozie vadītāji par garīgumu zina ne vairāk, kā Jūs. Bet viņi zina ko citu – kā vadīt Jūsu bailes savās interesēs. Un ļoti priecājas, kad tiem ir vaļa to darīt.

Kaut arī visas populārās reliģijas ir ļoti senas, Rons Habards- scientoloģijas tēvs- pierādīja, ka process var tikt atkārtots no 0 arī mūsu dienās. Un joprojām eksistē pietiekošs daudzums ļaužu, kuriem ir bail no atbildības uzņemšanās par savas realitātes veidošanu.

Ja Jūs vēlaties vērsties pie Augstākā Saprāta – dariet to pa tiešo. Kāpēc ir vajadzīgi starpnieki? Saprātam arī tie nav vajadzīgi, tas ir visur esošs. Ir ļoti muļķīgi domāt, ka atslēdzot smadzenes un nomainot loģiku ar ticību, mēs kļūstam tuvāki Augstākai realitātei. Mēs kļūstam tuvāki sunim, kurš klausa komandas.

Ja Jūs veltāt daudz laika reliģioziem rituāliem, tad var droši teikt, ka Jūs praktizējat tualetes menedžmentu –izlejot lielu daļu savas dzīves podā bez jelkāda labuma savai attīstībai.
Kad Jūs sapratīsiet, ar kādu drazu ir piedzīta Jūsu galva, tad Jums nāksies no tās atbrīvoties un ļaut smadzenēm funkcionēt normāli. Tas var prasīt diezgan daudz laika un var arī neizdoties vispār – process ir līdzīgs mēģinājumam izdzēst vīrusu no cietā diska.

Ja saliek kopā visu to laiku, ko cilvēki pavada visos iespējamos rituālos, ceremonijās, savu reliģisko kopienu sanāksmēs, dievkalpojumos, mācoties psalmus, mantras un studējot ‘svētos’ rakstus, tad tur bezjēdzīgi aiziet tūkstošiem un tūkstošiem stundu no cilvēka dzīves.
Nav saprotams arī tas, kas liek cilvēkiem izmest gadus no savas dzīves, mācoties mirušo valodu, kurā ir reliģisko ceremoniju teksti. Ja vien tas nav bizness.

Līdzās milzīgajam laika patēriņam, aizraušanās ar reliģiju saistīta arī ar nopietniem naudas tēriņiem. Sākumā Jūs aprobežojaties ar nenozīmīgiem ziedojumiem, kuri tiek izlietoti citu jauniņo piesaistei. Ja jūs nevēlaties tādu izlietojumu savai naudai, tad atrodiet citu – palīdziet cilvēkiem kaut uz ielas, izdariet kaut ko labu kādam.

Ja pilnīgi trūkst ideju, varat paņemt krāsu bundžu un aizkrāsot nepieklājīgos uzrakstus uz sētas.
Lielākā daļa reliģiozo ziedojumu ievācēju tos neizmanto kaut kādiem sabiedrībai derīgiem nolūkiem. Protams, ir izņēmumi un ir arī ļaudis, kuri šajā sistēmā cenšas no sirds darīt kaut ko labu līdzcilvēkiem, bet tas lielāko tiesu neietilpst viņu kompetencē. Bez tam reliģiskie ziedojumi arī neapliekas ar nodokļiem, tāpēc baznīca pēc būtības parazitē uz cilvēku rēķina. Neskatoties uz nelielām summām no katra ziedotāja, ņemot vērā viņu daudzumu, ir skaidrs, ka tur apgrozās milzu naudas.

Lai gūtu papildus ienākumus, visas reliģijas piedāvā ticīgajiem virkni tipisku pakalpojumu. Zem monotonas dūkšanas Jūs sacienās ar vīna lāsi un sausiņu, bet pēc tam paziņos, ka tagad Jūs esat kaut kādā veidā kļuvis labāks. Citā reliģijā ierasts vicināties ar kūpošu vīraka trauku, citā – apgriezt lieko ādu. Bet viss beidzas vienādi- Jums piestāda rēķinu, tikai tajā ierastās apmaksas vietā tas tiek formulēts kā ziedojums.
Kad Jūs ziedojat reliģiskām organizācijām, tad veicat vēl sliktāku darbu, nekā vienkārši izmest naudu vējā. Jūs finansējat ļaunumu. Vai Jūs domājat, ka tērēt miljardiem dolāru pedofilu aizsardzībai, tas ir labs veids, kā iztērēt šos ziedojumus? Grūti izdomāt vēl nelietīgāku veidu, kā izmantot cilvēku saziedoto. Pat Volstrītas plēsoņi tādā ziņā uzvedas labāk, jo vismaz neslēpj savu alkatību.

Kāpēc katoļu garīdzniekiem aizliegts doties laulībā? Tam nav nekāda sakara ar to, kas rakstīts Bībelē un tam nekādu priekšrocību nav. To ir izdomājusi baznīca, lai garīdzniekiem vienkārši nebūtu pēcnācēju. Visa viņu iekrātā bagātība tādā veidā atkal atgriežas baznīcā- tikai bizness un nekā personīga. Šī ļoti efektīvā sistēma ir ļāvusi baznīcai izveidoties par vienu no pasaules bagātākajām un ietekmīgākajām organizācijām pasaulē.

Parastam ticīgam, tieši otrādi, tiek rekomendēts daudz bērnu ģimenē, baznīca iestājas pret abortiem – un ne jau tāpēc, ka tai rūp sieviešu veselība vai Dieva vārda īstenošana – tai vienkārši vajag vairāk sekotāju, kuriem jau ģimenē tiks iezombēts tas, ko dara viņu vecāki- dibiniet ģimenes, radiet atvases, vediet pie mums un tad jau mēs tiksim galā- tāds ir uzstādījums, ko pauž garīdznieki saviem sekotājiem. Un patiešām nav slikti, ka tauta vairojas, tikai šeit jāsaprot baznīcas nolūks, kurai tas interesē tikai kā jaunu ziedotāju pulciņš.

Reliģijas bieži uztiepj ieslēgšanos šaurā vienādi domājošu personu lokā. Tāpēc Jums tiek rekomendēts pavadīt laiku ar tiem, kuri ir Jūsu ticības brāļi un izvairīties no tiem, kuri ir citā ticībā. Reizēm tas tiek darīts nemanāmi, reizēm pavisam atklāti.
Ja Jūs esat viens no izglābtajiem, kurš pievērsies vienīgai ‘īstenai’ ticībai, uz kuru nolijusi patiesības gaisma, tad visi pārējie, saprotams, atrodas tumsā. Dažas reliģijas atklāti propagandē neiecietību pret citām ticībām. Dažas izsakās vairāk politkorekti, bet tik un tā nostāda citus ne visai pievilcīgā gaismā.

Tas domāts, lai apgrūtinātu izeju no reliģiskā muklāja. Jo šeit ir jāuztur noslēgts loks, kurā tiek cildināta lojalitāte, iekšējā kārtība un tiek sodīta jelkāda brīvdomība. Tāds princips tiek ievērots pilnīgi visās okultajās biedrībās, brālībās un organizācijās.

Pati ideja kurināt naidu dēļ reliģiskām pārliecībām nav saprātīgam cilvēkam pieņemama un tas ir pilnīgs idiotisms. Bet šis cilvēku kontroles mehānisms joprojām tiek izmantots ikvienā dzīves sfērā, jo tas ir viens no efektīvākiem- etniskie, reliģiskie, politiskie uzskati ir tipisks skaldi un valdi princips – jo vairāk kādā sabiedrībā šo grupējumu, politisko partiju vai reliģisko organizāciju, jo saskaldītāka un labāk vadāma šī sabiedrība ir. Kad Jūsu apziņā ir iedvestas bailes no tiem, kuriem šī pārliecība ir citāda, tad arī kontrole darbojas daudz

Kad Jūs pievienojaties kādai reliģiskai plūsmai, tad tā sāk kontrolēt Jūsu darbības, cildinot paklausību un nosodot rīcību, kura iet pretrunā ar iekšējiem likumiem, rakstītiem vai nerakstītiem. Kāpēc tas tiek darīts? Citādāk jau nevar. Pasakiet šiem saviem draugiem, ka gatavojaties pamest kopienu un sākt domāt ar savu galvu un neiecietība liks par sevi manīt uzreiz. Reliģioziem cilvēkiem nav lielāka drauda par tiem, kuriem piemīt patstāvīgā domāšana. Tāpat arī varas nesējiem.

Ir daudz pozitīvāki veidi, kā dzīvot kolektīva atbalstā, nekā iestāšanās reliģiozā sektā. Var iedraudzēties ar saprātīgiem, brīvi domājošiem un garīgu attīstību meklējošiem cilvēkiem, kuri gatavi mainīt savus uzskatus, meklēt atbildes sevī un sekot patiesām garīgām tradīcijām, kuras saistās ar sevis attīrīšanu no egoisma. Patiesu attīstību var sniegt tikai nemitīgs darbs ar sevi, izzinot aizvien jaunu informāciju un mainot domāšanu no personiskās uz planetāro, tad kosmisko.

Ja jūs esat pasludinājis sevi par kādas lielās reliģijas sekotāju, tad varianti atliek tikai 2.
Vai nu Jūs esat idiots, vai liekulis. Ja izvēlaties pirmo variantu, tad paskaidrošu, kāpēc.

Pirmkārt, idiotisks ir pats princips. Jūs esat spiests pieņemt visu sadomāto un mākslīgo drazu, ko jums iebaros. Ticēt, ka Zemei ir tikai 6000 vai 10000 gadu, ka līķi mēdz augšāmcelties. Izstudēt stāstus par dažādām dievībām. Un viss tas jāpieņem kā augstākās instances patiesība. Un lūk, ticīgais idiots ir gatavs.
Otrs variants- liekulīgais. Tas tiek pielietots, ja Jūsu smadzenes ir gana attīstītas, lai atšķirtu acīmredzamas blēņas, kuras ir šo reliģisko mācību pamatā. Jūs varat atšķirt melus no patiesības, bet reizēm šaubāties par savu izvēli. Jūs varat saprast, ka planētas vecums nav tas, ko māca reliģija, tomēr ir jautājumi, kuros Jūs neesat tik drošs, piemēram, vai sekss pirms laulībām ir labi vai ne. Jūs nevarat īsti aizcirst durvis pilnībā, bet nekāds īsti ticīgais no Jums arī nesanāk.

Tā parasti ir tad, kad ticība ir uztiepta ģimenē un Jūs neesat gluži piedalījies šajā izvēlē. Jums tas bija gadījums. Jūs neesat fundamentālists, bet reizēm aizejat uz baznīcu kādos svētkos, drošs paliek nedrošs, a ja nu. Tādā veidā Jūs nemanāmi atbalstiet Jūsu vidē pieņemto reliģiju. Jūs atrodaties kaut kur pa vidu, tai pat laikā izvairoties no reliģioziem fanātiķiem. Jūs neievērojat vai tikai pavirši ievērojat paražas, bet pēc nāves tomēr varēsiet parādīt Dievam ‘partijas biļeti’- sak, es tomēr nebiju gluži ateists.
Vai Jūs saprotat, cik dziļi maldi ir šis variants?

Pamēģiniet atbrīvoties no uzspiestām idejām un izmest no galvas visus šos murgus. Beidziet jautāt garīdzniekiem, ko Jums darīt un kā darīt, sāciet domāt patstāvīgi. Jo gluži loģiski, ja Saprāts eksistē, tad viņš gana labi redz to, kas Jūs esat patiesībā.

Sakiet jel, cik daudzi no Jums praktizē reliģiju, kura atšķiras no tās, kādā vidē Jūs dzīvojat? Kas ar Jums būtu, ja Jūs būtu dzimis citā kultūrā? Vai Jūs tad būtu nonācis apziņā līdz tam, ka tieši šī, tagadējā reliģija ir pareizā, nevis tā, kura tiek praktizēta dotajā kultūrā? Vai arī Jūsu pārliecība ir tikai dotās vides, kultūras un tradīciju produkts, nevis apzināts apziņas attīstības process?

Daudzas reliģijas ir sajaukums no vairākām iepriekš eksistējošām reliģijām un kultiem. Kristietība, piemēram, lielāko tiesu ir būvēta uz pagāniskiem rituāliem. Ja tie savulaik tiktu aizsargāti ar mūsdienu autortiesībām, tad kristietības vienkārši nevarētu būt.

Daudzi reliģiozie ‘skolotāji’ – popi, garīdznieki, rabīni, imami utt paši ir smadzeņu skalošanas upuri. Viņiem nav nekādas reālas varas un viņi paši nenojauš savu vadītāju patiesos nolūkus. Bet tieši tas arī dara tos par labākajiem sludinātājiem, jo viņi tam paši tic un neko nezina par konceptuālo pasaules pārvaldi, kur nu vēl par lietām ‘debesīs’ Šos zemākā ranga darbiniekus var salīdzināt ar bārmeņiem, kur līdzīgi Jūs atnākot komunicējat ar bāra darbinieku, nevis ar īsto saimnieku.

Jūs esat pārliecināts, ka Jūsu reliģija balstās uz Dieva vārdu? Nu ne vairāk ,kā šis raksts. Esat pārliecināts, ka lasāt svētos rakstus tikai tāpēc, ka tā ir pateicis cilvēks talārā? Ka tos rakstījuši vīri, kas sastapušies ar Dievišķo iedvesmu? Jebkurš cilvēks var saskarties ar Dievišķo iedvesmu. Bet ne visi raksta pareģojumus, veido reliģijas un kontrolē cilvēkus ar to. Un tas, kurš patiesi saskāries ar Augstāko, nekad nedarīs to, ko dara reliģijas.

Pat centrālie reliģiju tēli nav sekojuši tiem baušļiem, kuros apmāca savus sekotājus. Ja pat viņi nav varējuši uzsūkt visu to debesu gudrību, tad kā Jūs to varat izdarīt?
Reliģiskie uzstādījumi un likumi vienmēr ir šķērslis apziņas attīstībai. Tas izpaužas bezjēdzīgās vardarbības izpausmēs un karos. Tie, kuri stāsta par atteikšanos no vardarbības, parasti ir vēl nežēlīgāki. Tiem nevar ticēt, jo tie neievēro pašu dotos uzstādījumus un pat necenšas to kaut kā attaisnot.
Kad Jūs pievienojat mīlestību un līdzjūtību likumos un noteikumos, tās pārstāj tādas būt – patiesa mīlestība un līdzjūtība ir apzinātas izvēles jautājums un tam nevajag likumdošanas atbalstu.

Jo reliģiozāks cilvēks kļūst, jo mazāk viņā līdzjūtības. Tā vietā parādās ilūzija. Lielākā daļa reliģiozo ļaužu ir fanātiķi. Tiem piemīt redzamas psihiskas novirzes, viņi spiesti izlikties par labiem, bet patiesībā tie ir tikai skrūvītes sistēmā, kura radīta kā milzīgs resursu savākšanas un sadales mehānisms – tie ir vergi, kuri slavē verdzību.

Skatiens vēsturē parāda, ka reliģiozie ļaudis nemitīgi savā starpā karo. Tās beznosacījuma mīlestības vietā, kas tiek sludināta, praksē ir krusta kari, inkvizīcijas, spīdzināšanas- vienīgais šo reliģiju vienojošais faktors ir asinskāre. Jebkurš Jūsu izteikums pret viņiem var kalpot kā iemesls Jūsu morālai vai fiziskai iznīcināšanai.

Ja Jums ir tuvs beznosacījumu mīlestības ideāls, tad to neatradīsiet nevienā reliģijā. Reāla līdzjūtība nav ticības rezultāts, tā neparādās maģiskās praksēs un to nevar iemācīties no svētiem rakstiem. Tā var izpausties tikai kā apzināta izvēle, bez draudiem no soda, atlīdzības solīšanas. Neviens, kurš akli seko savai ticībai, nav spējīgs uz to. Tam pat nojausmas nav, kas ir patiesa mīlestība.
Jo vairāk ļaužu atteiksies no savām reliģiju iedomām, jo labāka kļūs planēta. Bet tas nebūt nenozīmē atteikties no garīguma, tas nav ateisms. Tas tikai nozīmē nemainīt patiesu attīstību pret muļķībām.

Svarīgākā visu reliģiju sastāvdaļa ir bailes.
Svētīti ir nabagie –vajag ziedot. Svētīti ir garā vājie- vajag pakļauties. Svētīti ir izsalkušie – jāatdod baznīcai viss. Svētīti ir žēlsirdīgie- vajag piedot baznīcai, kad tā jūs krāpj. Svētīti ir tie, kam tīras sirdis – vajag atslēgt saprātu. Svētīti ir bailīgie, aizmirstie un gļēvulīgie. Svētīti ir savu kungu kalpi.
Tādus Jūs grib redzēt baznīca. Ir jāaizmirst par drosmi, godīgumu un apzinātu rīcību. Vai tas ir kaut kas dievišķīgs?

Reliģija māca nebūt gudrākam par citiem, baidīties par sevi pastāvēt, baidīties domāt patstāvīgi. Tā izposta ticību sev, paskaidrojot, kāpēc Jūs neesat Jūs un nevarat vadīt savu dzīvi. Jo neesat cienīgi- esat grēcinieki, netīri un zemākai kastai piederoši. Un tāpēc tiek piedāvāts risinājums- pakļauties saimnieku varai. Ļaut tiem veidot dzīvi, sekot viņu noteikumiem, dzīvot bailēs visu dzīvi muļķīgā ticībā, ka kaut kad pēc tam būs labi.

Kad tiek praktizēta šāda ticība, nevis apzināta garīgā attīstība, tad cilvēks visu laiku atrodas bailēs. Un šī sajūta kļūst tik pierasta, ka to vairs nejūt. Un ir ļoti skumji sasniegt tādu stāvokli, kurā vairs pat nevar atcerēties, kā tas ir- veidot savu realitāti.
Tas, kurš bailīgs, tas aizstāj drosmi ar ticību. Tas ir labs mārketinga triks tiem, kuri vada šos procesus. Ja cilvēks baidās, tad viņš nevar vadīt savu dzīvi – tad viņš lieliski der reliģijai.

Bailes, kuras ieviesušās Jūsu dzīvē kādā vienā sfērā, neizbēgami piepildīs arī visas citas. Un tas nav kontrolējams. Ja netiek pārvarēts šis baiļu radītais diskomforts, ja tas traucē īstenot savas ieceres, tad laiks ir atbrīvoties no reliģiskās drazas. Nedrīkst ļaut bailēm nostiprināties apziņā.

Nav vajadzīgs sevi mierināt, piepildot sevi ar reliģiskām drazām. Ja ir vajadzīgs kaut kam ticēt, tad ticiet savam potenciālam. Tieciet vaļā no domas, ka vairākums nevar kļūdīties- un kā vēl var. Ja vairums cilvēku uzvedas kā muļķi, tad tas nenozīmē, ka muļķība kļūst par gudrību. Tas tikai nozīmē to, ka muļķība ir galvenais ierocis uz mūsu planētas, ko vērš pret mums pašiem.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s