Pasaules finanšu pārvalde un Federālā Rezerve.

Kā notiek pasaules finanšu sistēmas pārvaldība? Kas var atļaut sev nodrukāt miljons dolāru, bet kurš ne? Vai ir iespējams visiem ļaudīm kļūt turīgiem. Kur slēpjas karu patiesie cēloņi?

Daudzi domā, ka naudu emitē valstis – patesībā tā tas nav. Lielākā daļa valstu nav kontroles pār naudas nodrošinājumu. Naudas drukāšanas tiesības ir privātām struktūrām. Piemēram, ASV nacionālās valūtas – dolāra – drukāšanas tiesības pieder Federālā Rezerve – FR.
Tā ir privāta organizācija, akciju sabiedrība, kuru izveidojušas 12 ASV lielākās bankas. Taču tā nebija vienmēr. Lai iegūtu šo naudas drukājamo mašīnu, baņķieri centās gadsimtiem. Vēl 18 gs Rotšildu dinastijas pamatlicējs Maijers Amšels Rotšilds teica – dodiet man naudas drukājamo mašīnu, un man ir pilnīgi vienalga, kas tajā valstī raksta likumus.

Īstenot tāda līmeņa afēru, protams, nenācās viegli. Baņķieriem vajadzēja vairākus simtus gadu, lai šos mērķus sasniegtu. Ideja bija sekojoša – izveidot tādu komerciālu banku, kura drukās naudu un aizdos to valstij uz procentiem, tas ir, kredītā. Un lai neafišētu to, ka banka ir privāta un ļaudis domātu, ka tā pieder valstij, to nosauca par Federālo. Un tā, 1913 gada 23 decembrī, kad vairums kongresmeņu atpūtās Ziemassvētku brīvdienās, akts par FR dibināšanu tika izdabūts caur Kongresu un to parakstīja prezidents V.Vilsons. Viņš ar baņķieriem atradās slepenā sazvērestībā, par cik tie finansēja viņa vēlēšanu kampaņu. Vēlāk Vilsons nožēloja izdarīto, sakot- es netīšām izpostīju savu valsti…

1944 gadā baņķieru klani atvēzējās jau uz globālu kundzību un izdabūja caur kongresu tā saukto Bretonvudas vienošanos, saskaņā ar kuru dolārs vairs netika apmainīts pret zeltu. Šajā brīdī ASV dolārs arī kļuva par pasaules valūtu. Pasaules valstu ekonomikas ‘dolarizācijas’ rezultātā naudas masa no nacionālās kontroles aizplūda FR kontrolē. Baņķieri uzstādīja globālo monopolu naudas drukāšanā un bez žēlastības likvidēja jebkādus valstu vai atsevišķu personu centienus drukāt savējo. Naudu drukāt drīkst, bet ne jūs.

Varētu rasties jautājums- kāda starpība, kas drukā naudu, ja vien to var lietot? Taču viss nav tik vienkārši. Galvenais šīs finanšu sistēmas āķis ir tajā, ka drukātā nauda tiek dota valstij uz parāda un par to jāmaksā procenti. Pieņemsim, valstij vajag 100 miljardus dolāru. Lai šos papīriņus dabūtu, valsts apņemas tos atdot kopā ar % un atstāt ķīlu vekseļa formā. Ja likme ir 5%, tad atdot nāksies jau 105 miljardus.

Un problēma ir tajā, ka šie 5 miljardi reāli neeksistē, jo uzdrukāti ir tikai 100. Tātad, lai dzēstu šādu parādu, ir tikai viena izeja- atdot baņķieriem to, kas bija ieķīlāts vai atkal ņemt nākošo kredītu.

Formējot nākošo kredītu, situācija ar katru reizi kļūst smagāka. Lai atvieglotu finansiālo spiedienu, valsts pēc šādas pašas shēmas finansē dažādas bankas, kuras atkal kreditē iedzīvotājus. Bet katrā šajā posmā % likme aizvien pieaug. Pēdējais posms šajā ķēdē ir parastie cilvēki, no kuriem daudzi savus kredītus nespēj apmaksāt un zaudē visu.
Tādā veidā gadu aiz gada iedzīvotāji tiek iedzīti parādos, viņu īpašumi nonāk pie kreditoriem, nabadzības līmenis aizvien pieaug. Finanšu sistēma, kura balstās uz šādiem principiem, paredz to, ka eksistē daži simti superbagātu ļaužu un miljardi to, kuri spiesti strādāt par grašiem, izmaksājot gan atklātos, gan slēptos procentus. Loģiski, ka pie šādas sistēmas turīgi būt visi nevar nekādi.

Pasaules banka un SVF izsniedz kredītus 3 pasaules valstīm jau kopš 20 gs 60tajiem gadiem. Viņu politika ir izdot pēc iespējas vairāk dolāru kredītus, taču tos atmaksāt, kā jau iepriekš aplūkots, realitātē nav iespējams. Kā likums, šīs valstis ielien neatmaksājamos mūžīgos parādos un aizvien pieaugušās procentu likmēs. Un šī nauda parasti līdz iedzīvotājiem nekādā veidā vispār nenonāk- to saņem privātās ārvalstu kompānijas un rezultātā valstīm ir jāatdod savas nacionālās bagātības par velti. Tā saucamā ‘palīdzības programma jaunattīstības valstīm’ ir vienkārši nekaunīga laupīšana. Tās shēma raksturojas šādi- O, jums ir nafta, bet nav naudas. Mēs jums iedosim kredītu, par šo kredītu mēs uzcelsim naftas pārstrādes rūpnīcu, jo jums taču nav ne speciālistu, ne pieredzes, ne aprīkojuma. Tad mēs jūsu naftu pārdosim globālajā tirgū. Un no šīs naudas daļas tad jūs atdosiet mums kredītu- ja nevarēsiet, tad iedosim vēl vienu, iepriekšējā dzēšanai. Kā tajā anekdotē – beigās nav ne cirvja, ne lata un vēl latu parādā.

Vēsture pazīst personības, kuras centušās glābt valstis no šīs verdziskās finanšu kabalas. Džons F Kenedijs – pēdējais ASV prezidents, kurš iestājās pret FR. 1963 gada 1 jūnijā viņš uzsāka realizēt plānu, kura mērķis bija privātās naudas mašīnas demontāža. Viņš parakstīja pavēli 11110, kura deva tiesības ASV valdībai drukāt pašai savu naudu, apejot FR. Savā runā neilgi pirms atentāta Kenedijs pieminēja slepenās biedrības un teica šādus vārdus– “mēs savā būtībā esam tauta, kura pretojas slepenajām biedrībām, ordeņiem un sanāksmēm, bet visā pasaulē mums pretī stāv monolīta un cietsirdīga sazvērestība, kura ar slēptām metodēm paplašina savu ietekmes zonu.”
FR vadītāji uzskatīja to par šaušalīgu nodevību, jo šis taču bija tieši viņu atbalstītais prezidenta kandidāts.

Šāda Kenedija rīcība bija tas, no kā visvairāk baidījās FR dibinātāji un loģisks iznākums bija slepkavība. Kopš tā laika neviens ASV prezidents nav iedrošinājies jelkādā veidā pretoties FR baņķieru klanam.

Pirmais audits 100 gadu laikā FR tika veikts 2011 gadā un tā rezultāti tika veiksmīgi apklusināti pasaulē ‘brīvākajā’ ASV presē. Tie vēstīja, ka 2008 gada krīzes laikā un pēc tās FR slepeni ir sadrukājusi 16 triljonus dolāru un izdalījusi savām bankām, kuras šo summu savukārt nodevušas saviem baņķieriem. Kaut arī FR šo pasākumu nodēvējusi par ‘veiksmīgu kreditēšanu, neviens cents no šīs summas nav atgriezts.

Ar šo naudu veiksmīgi varētu atrisināt globālas problēmas planetārā mērogā, bet parazitārā finanšu sistēma noveda pie tā, ka visi tie, kuru īpašumā uz to brīdi bija dolāru uzkrājumi, zaudēja ievērojamu to vērtības daļu.

Viens no galvenajiem iemesliem tam, kāpēc visa pasaule joprojām izmanto dolārus slēpjas tajā, ka ar tiem jāmaksā gāzes un naftas tirgos. Tieši tāpēc ASV ir piekļuve pasaules naftas un gāzes rezervēm. Lai uzturētu pieprasījumu pēc dolāriem pasaulē, ASV cenšas garantēt sev to, ka naftas eksportētājas valstis turpinās pārdot to dolāros. Kad Irāka šajā jautājumā atkāpās un pārgāja uz norēķiniem Eiro, tad uz smieklīgu iemeslu pamata tur operatīvi tika ievests karaspēks un jau 2003 gada jūnijā atkal tika atjaunota naftas tirdzniecība dolāros.

Un tagad pats interesantākais. Visiem mums ir ērti lietot bankas kartes, saņemt uz tām naudu, apmaksāt pirkumus veikalos vai internetā. Bet kam tā karte pieder- Jums vai bankai? Jau šobrīd vairākos gadījumos nodokļu institūcijas var pieprasīt bankām Jūsu datus par konta stāvokli.

Atcerēsimies, kā pagājušajā gadā pasauli satricināja informācija par kriptovalūtām? Cik daudz krāpniecisko shēmu tika īstenots zem kriptovalūtu un blokčeinu karogiem?
Taču vai tas ir tikai finanšu burbulis, kura nolūks ir iztīrīt kabatas tiem, kuri iekrituši uz augsti tehnoloģisko ‘haļavu’? Vai arī tas ir izmēģinājums, treniņš kaut kam? Daļa jeb etaps kādam tālāk ejošam plānam?

Globālai pārvaldei būtu laime iedzīt visus pasaules iedzīvotājus elektroniskajā verdzībā. Tas ir ļoti ērti, jo tad vispār pat nevajag drukāt dolārus- nospiedi podziņu un cipariņi tiek uzburti, bet reālie resursi plūst shēmas izveidotāju kabatās. Jo uz doto brīdi tikai 60% pasaules norēķinu notiek ASV dolāros, pārējie 40% ir citās – un ja šī attiecība nosveras par sliktu dolāram? Tāpēc ir laiks padomāt par drošāku pasaules kontroles veidu.

Milzīgais kapitāla apjoms, kuru lielie finansisti iegulda kriptovalūtu projektos, šo tehnoloģiju atbalsts no Centrālo Banku puses liecina par to, ka šī sistēma ir izvēlēta kā Jaunās Pasaules Kārtības nākošā valūtas un kontroles sistēma.
Kāpēc pirmās kriptovalūtas bija privātās, bet ne oficiālās Centrālo Banku naudas? Te var nosaukt 2 iemeslus. Pirmkārt, privātās kriptovalūtas tika izmantotas kā āķi, pieradinot cilvēkus pie šīs sistēmas. Otrkārt, uz privātajām kriptovalūtām notiek šīs sistēmas aprobēšana un noslīpēšana.

Pasekojiet ķēdītei- parādās oficiāla kriptovalūta – tad no apgrozības tiek izņemta skaidra nauda – blokčeins kļūst par totālas finanšu kontroles mehānismu attiecībā uz jebkuru cilvēku. Tad arī var mierīgi likvidēt privātās kriptovalūtas, zem kaut kāda ‘terorisma’ saukļa var to izdarīt ātri un asi- un lūdzu, vienota pasaules elektroniskā nauda ir ieviesta. Un viss- lūdzam elektroniskajā koncentrācijas nometnē.

Tāds scenārijs nebūt neizskatās pēc kriptovalūtu veidotāju solījumiem izveidot ‘alternatīvu banku sistēmai’ un citas priekšrocības.

Tas viss ir vienas medaļas divas puses.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s