Kā Eiropas Centrālā Banka likvidē valstu suverenitātes un kas ir G30?

Eiropa pārdzīvo grūtus laikus. Un rīt tie var kļūt vēl smagāki. Bet parīt Eiropa kā civilizācija, kas veidojusies gadsimtu laikā, vispār var izzust. Iemeslu tādai iespējai jeb Eiropas norietam pēc Osvalda Špenglera terminoloģijas ir daudz. Viens no tiem ir Eiropas suverenitātes zaudējums. Pie kam, neviens to tai nav atņēmis, tā pati no tās ir atteikusies. Šis process ir pazīstams kā ‘Eiropas integrācija’

Un sākās tas viss ar it kā nevainīgu un visai attaisnojamu soli – Romas līguma noslēgšanu 1957 gadā, kurš noteica kopēju tirgu 6 Eiropas valstīm – Vācijai, Francijai, Beļģijai, Holandei un Luksemburgai.

Taču, kā saka – apetīte rodas ēdot. No kopējā tirgus (atsakoties no importa ievedmuitas) Eiropa nolēma pāriet arī uz kopēju kapitāla un darba tirgu. Un tad radās ideja ieviest arī valūtas integrāciju. Sākumā nolēma ieviest savstarpējos norēķinos starp Eiropas valstīm tādu valūtas vienību kā ECU jeb European Currency Unit.

Taču pie tā Eiropa neapstājās. Tā izdomāja iznīcināt nacionālās valūtas, nomainot tās ar vienotu valūtu visai Savienībai. Šādai idejai plusu bija tikpat, cik mīnusu, bet visi plusi bija šeit un tagad, kamēr mīnusi – nākotnē. Bija liela pretestība šim ievedumam, bet tā tika salauzta. Šīs idejas propogandai valūtas integratori aktīvi uzskaitīja visus šodienas plusus, noklusējot mīnusus, kas parādīsies nākotnē. Kā zināms, tad vidējais eiropietis ir vājš un tuvredzīgs, tāpēc vienmēr izvēlas to, kas ir šeit un tūlīt.

Pirms 20 gadiem Eiropa pārkāpa sarkano līniju – 1999. gada 1 janvārī parādījās jaunā Eiropas valūta Eiro neskaidrā formā un sākās nacionālās valūtas izskaušanas process 11 dalībvalstīs. No 2002. gada 1 janvāra sākās skaidrās eiro valūtas emisija un tajā pašā gadā tika pabeigts arī nacionālās valūtas likvidācijas process minētajās 11 dalībvalstīs. Valstis, kuras atteicās no savas valūtas, tika iekļautas tā sauktajā ‘eirozonā’ Šodien tur ietilpst jau 19 valstis, Latviju ieskaitot.

Eiro stabili ieņēma otro vietu aiz ASV dolāra pasaules valūtu reitingā. Kādu laiku eirozonas valstis patiešām izjuta eiforiju. Taču kāzu maršs nespēlēja ilgi- apmēram 5 gadus, līdz Eiropu pārklāja pasaules finanšu krīzes vilnis. Un šai krīzei sekoja parādu krīze, no kuras izejas nav joprojām.

Eiropas Centrālā Banka kā Eiropas identitātes likvidācijas instruments.

Valūtas integrācijas plusi sāka izgarot, bet mīnusi kļuva aizvien jūtamāki un pat pašnāvnieciski. Valstis, kuras iekļāvās eirozonā, pazaudēja ieērojamu daļu savas suverenitātes. Tā tika atdota virsnacionālam institūtam ar nosaukumu Eiropas Centrālā Banka – ECB. No visiem ES institūtiem tieši šim piemīt vislielākā autonomija. Faktiski tas, tāpat kā ikviena Centrālā Banka ir neatkarīgs, bet tā neatkarība no tām valstīm, kuras to izveidojušas, ir daudzkārt lielāka, nekā Centrālās Bankas neatkarība no ‘savas valsts’

ECB tikai izveidota 1998 gada 1. jūlijā eiro emisijas nolūkiem. Tās 20 gadu pastāvēšanas vēsture apliecina ne vien to, ka tā ir neatkarīgākā ES institūcija, bet arī pati ietekmīgākā. ES dalībvalstu Centrālās Bankas pakāpeniski zaudē savu lomu, ECB pievāc no tām aizvien vairāk pilnvaru, atstājot tikai tehniskās funkcijas. Attiecīgi šo tiesību nodošana rada aizvien vairāk asākus traucējumus –daudzas valstis vienkārši nespēj aizsniegties līdz šai augstajai instancei. Dažās eirozonas valstīs rodas noskaņojums atgriezties pie nacionālās valūtas.
Tā Grieķija 2015 gadā, esot uz defolta robežas un draudēja ES, ka to pametīs. Briselē tika pieņemts lēmums Grieķiju glābt. Trīs gadu laikā tā saņēma no kreditoru Triumvirāta – ECB, Eirokomisijas un SVF kopējā apjomā 86 miljardus eiro. Paredzams, ka drīz vien tā atkal nonāks tādā pašā situācijā un draudēšana izstāties būs dzirdama no jauna.

Eiro valūtas skepticisms pieaug.

Nevienam nav noslēpums, ka eiroskepticisms aizvien vairāk pārņem Eiropu. Viena no tā izpausmes formām ir tā sauktais – eiro valūtas skepticisms. Šodien tas vislabāk redzams Itālijā, kur pie varas nonākuši politiķi no tādām partijām kā ‘5 zvaigznes’ un ‘Ziemeļu līga’ Attiecīgi Itālijas ārējais parāds jau pārsniedzis 130% no IKP – otrā vieta aiz Grieķijas, kur tas ir 180%.
Itālijas vara uzstāda jautājumu par valsts parāda dzēšanu ECB par summu 250 miljardi eiro. Tiek attiecīgi draudēts ar iziešanu no Savienības un atgriešanos pie liras. Paradoksāli, bet pat tādā Eirozonas lokomotīvē kā Vācija sākuši parādīties pret eiro vērsti strāvojumi. Kādu laiku šī valūtas integrācija bija tai izdevīga, jo palīdzēja attīstīt tās rūpniecību uz Grieķijas, Itālijas, Spānijas, Portugāles un citu valstu ekonomikas degradācijas rēķina.

Šobrīd attiecīgās valstis nonākušas bēdīgā stāvoklī un tām ir vajadzīga palīdzība. Taču to, saprotams, Vācija darīt vēlas nelabprāt. Tur ir politiķi, kuri ne tikai apgalvo, ka dotās valstis ir jāizslēdz no eirozonas, bet ka tas jādara piespiedu kārtā.


Un tā ir parādījušās pazīmes, ka eirointegrācija ir ne tikai apstājusies, bet varētu sākties pat dezintegrācija. Bet tas ir atsevišķu valstu līmenī, kamēr Briselē turpina forsēt atlikušās valstu suverenitātes paliekas naudas, kredītu un finanšu jomās. Piemēram, jo biežāk skan jautājums par to, ka visas eirozonas ietvaros ir radusies asimetrija- vienota ECB ir, bet vienotas Finanšu ministrijas nav- vienotai Eiropai vajadzīgs arī šāds tandēms, kāds tas ir katrā nacionālā valstī. Šķiet, ka šādas vienotas ministrijas izveide sāks realizēties jau 2021 gadā – vienots ES budžets. Tomēr, ja par vienoto budžetu runā daudzi masu mediju, tad kāds cits sižets saistībā ar ES naudas un finanšu politiku bieži paliek aiz kadra.

G30 pārvalda Eiropu.

Šis stāsts sākās vēl 2018 gada janvārī un tas skar ECB prezidenta Mario Dragi personu. Toreiz pasaules mediji atspoguļoja ES Ombudsmena Emīlijas O’Reilijas uzsaukumu ECB bankas augstākajām amatpersonām pārtraukt dalību G 30 sanāksmēs. Kas ir G30? Daudziem zināms G7, G8, G20 formāts, daži erudīti zina G10. Bet G30 nekad nav bijis afišēts un par to zina tikai šaura personu grupa – tagad, pateicoties Reilijai, par to padzirdēja arī pārējā pasaule.

Izrādās, ka G30 ir arī sava mājas lapa, lai arī visai lakoniska.
https://www.group30.org
Kaut ko tomēr no turienes var izlobīt – šo grupu izveidoja baņķieris Džefrijs Bells ar Rokfellera fonda piedalīšanos – štābs atrodas Vašingtonā.

No miglainajiem PR un aizplīvurotas informācijas var secināt, ka šī grupa nodarbojas ar rekomendāciju sniegšanu Centrālajām Bankām un pasaules vadošajām privātbankām. Dalībnieki tālāk piedalās arī doto rekomendāciju realizācijā, izmantojot savus administratīvos resursus un iespējas. Ja reiz grupa izveidota ar Rokfelleru fonda dalību, tad loģiski secināt, ka aiz tās patiesībā stāv tas pats Deivids Rokfellers, kurš nomira 2017 gadā 102 gadu vecumā. Oficiālā viņa nodarbe lielāko daļu mūža bija vienas no pasaulē lielākajām bankām Chase Manhattan Bank vadīšana. Uz šodienu šajā grupā faktiski ir 33 biedri – visi tie ir lielāko banku vadītāji- daži bijušie, daži esošie. Bet mēs lieliski saprotam, ka naudas saimnieku pasaulē ‘bijušo’ nav. Daži no G30 biedriem jeb tās priekšsēdētāji.

Jacob A. Frenkel
JPMorgan Chase bankas priekšsēdētājs.

Tharman Shanmugaratnam
Singapūras premjerministra vietnieks un ministrs – Singapūras ekonomikas politikas koordinators.

Guillermo Ortiz
BTG Pactual Mexico bankas priekšsēdātājs

Paul A. Volcker
bijušais ASV Federālās Rezerves priekšsēdētājs.

Jean- Claude
Trichet bijušais ECB prezidents.

Tāpat tur var atrast pašreizējo ECB prezidentu Mario Dragi, kurš ‘izgaismojās’ pagājušā gada janvārī, kad ES ombudsmens paziņoja to, ka viņa dalība G30 sanāksmēs rada interešu konfliktu. Kāpēc šī ES amatpersona pieprasīja, lai ECB pārtrauc dalību šajā sanaksmē? Tāpēc, ka G30 ņem dalību daudzi to banku un institūciju vadītāji, kuras atrodas ECB pārziņā. Tāpēc šādi kontakti starp finanšu regulatoru un tā parraudzītām institūcijām ir aizliegti ar ES likumdošanu.

Eiropa kārtējo reizi zaudē naudas saimniekiem.

Bet viss patiesībā ir daudz nopietnāk. Emīlija O’Reilija pacēla šo jautājumu ne jau personiskās iniciatīvas vadīta. To viņu piespieda darīt desmiti tūkstoši sabiedrisko aktīvistu- antiglobālistu, kuru bažījās par to, ka ES banku sistēmu vada pat ne ECB, bet kāda vēl augstāka institūcija- proti, šī G30 grupa. Bet ECB prezidents tikai saņem instrukcijas no tās un tad realizē tās dzīvē. Jau pati ECB ir tādā statusā, kas faktiski ir ārpus EK un EP kontroles, bet te izrādās, ka pat to vēl vada kāda augstāka institūcija, kura ne tikai nevienam nepakļaujas, bet par kuras eksistenci reti kuram vispār bija pat zināms.

Pats Mario Dragi reaģēja uz šo aicinājumu neparasti asi un kategoriski- piedalījos G30 un turpināšu piedalīties. Un pēc zināmiem avotiem izriet, ka pēdējā gada laikā viņš patiešām vairākas reizes ir devies uz šīm sanāksmēm. Bet Brisele nonāca zināmā apjukumā, nesaprotot, kā īsti reaģēt uz šādu situāciju. Beigu beigās lieta nonāca EP, uz kuru tika uzlikta atbildīgā funkcija- paziņot lēmumu. Deputātu vidū kaislības sita augstu vilni, daļa no tiem, eiroskeptiķi un kreisie, sagatavoja grozījumus agrāk pieņemtajā rezolūcijā par ECB 2017 gada atskaiti – to jēga – aizliegt Mario Dragi un citām ECB amatpersonām piedalīties slepenajās G30 sanāksmēs. Sākotnēji to atbalstīja 181 deputāts, pret bija 439.

Dragi piekritēji piedāvāja savu variantu, kurš ECB dotu izvēles iespēju, piedalīties G30 un tamlīdzīgos pasākumos vai ne. Un tā 2019 gada janvārī notika galējais balsojums šajā jautājumā ‘ne par ko’ EP stilā un rezultāti bija sekojoši- 500 par, 115 pret, atturas 19- tika pieņemts II variants.

Citiem vārdiem sakot, Mario Dragi un visi nākošie ECB prezidenti ieguva pilnīgas tiesības piedalīties jebkādu slepenu organizāciju sanāksmēs, balstoties uz vajadzību izstrādāt ‘pareizu naudas politiku. Ar šo aktu Eiropas ‘tautu kalpi’ ir pilnīgi nodevuši tās suverenitāti naudas maisu rokās.

Vai Latvijas presē bija kaut pušplēsts vārdiņš par šo it kā nenozīmīgo, taču patiesībā ārkārtīgi svarīgo notikumu, kurš tiešā veidā apliecina to, kas patiesībā valda pār pasauli un ES, tai skaitā Latviju?

Ja jūs vēlaties uzzināt, kas ir patiesie Latvijas saimnieki, tad iepazīstieties ar tiem dotajā mājas lapā, tāpat sapratīsiet arī to, kapēc ECB pārvaldē esošās Latvijas bankas prezidentam Rimševicam neko izdarīt nevar, ja nav dota saimnieku atļauja😉

Un tad zudīs arī jēga lamāt valdību un mūsu politiķus, jo tas būtu tāpat, kā lamāt pārdevējus veikalā par cenu politiku- šīs marionetes nenosaka pilnīgi neko, Saeima ir šo saimnieku nenozīmīgākā pēdējā instance jeb izpildbirojs.
Laipni lūdzam realitātē.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s