Kad maijā sniega pārslas griežas dievišķā dejā, Starp tūkstoš patversmes suņiem, Es meklēju pazīstamas sejas. Lai atdotu dzīves sekundes, ko Tu man devi, Tajās tālajās naktīs, Kad es biju pazaudējis sevi. Un maigā klusumā krita bez pēdām, Tukšie vārdi, ko teicu, Starp bībelēm, korāniem, šastrām un vēdām. Bet tagad caur aizmirstām senprūšu dziesmām, Atgriežas patiesie Dievi to mājās - Baltijas mežu svētuguns liesmās.
Sniegpārslas maijā.
