Kā laisku pūķu spieti laikmetu griežos, Labais un sliktais ķer pats savu asti un smejas, Par to, kā uz piemājas vīnogu stiebriem, Aizsaules svelme lejas. Datoru noburtie klaiņo un meklē, Burtnieku pilis savu apziņu peklēs, Krodziņu tvanā sev pasaules veido, No seju atspulgiem kristāla traukos. Sapņi mirst, ja piepildās - atstāj tos dzīvus, Ienācis šeit, lai padzertos Sauli, Tu esi tas pats, kas vērojis, Baznīcu krustu sadurtos Krīvus.
Tu esi tas pats.
