Māla pilis Karību jūras dzelmēs,
Mēs ceļam ikdienu un lejam,
Koraļļu asaras šampanieša glāzēs,
Sniegpārslām kūstot Tev matos kaismīgā svelmē,
Tās sabrūk paisumu - bēgumu fāzēs.
Bet reibonim plēnot Tu gaisti kā sapnis,
Un bailes par mums tad atspīd Tev acīs,
Jo Tevis jau nav un nav nekad bijis,
Vien pamestās pasaulēs vēji dzen lapas,
Šais tuksneša oāzēs lietus nav lijis.
Un kāpēc ik reizi mums saplūstot notiek tas tā?
Zinu vien to - lai kopā mēs būtu,
Man Tevi atkal ir jāizdomā.
