Susuram.

Pārgrieztām rīklēm krīt simtgadu koki,
Zemes dzīslas pārrauj tērauds,
Maigās ziedlapas bruģējot asfalta džungļos,
Drūmi izslienas betona loki.

Vien izmisis susurs vēro un raugās,
Tam asaras acīs un pēdējā sprauga,
Kur patverties...tad viss ir beidzies.

Vien acīs palika jautājums.
Un mazais susuris nav vairs ar mums.

Jau lielveikals te, bērnu čalas,
Ziemsvētku tirdziņš, 
Desas un alus.

Labi mums klājas.
Neviens jau nezina to, kas šeit bija...

Maza meža susura mājas.

1 Comment

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s