Susuram.

Pārgrieztām rīklēm krīt simtgadu koki,
Zemes dzīslas pārrauj tērauds,
Maigās ziedlapas bruģējot asfalta džungļos,
Drūmi izslienas betona loki.

Vien izmisis susurs vēro un raugās,
Tam asaras acīs un pēdējā sprauga,
Kur patverties...tad viss ir beidzies.

Vien acīs palika jautājums.
Un mazais susuris nav vairs ar mums.

Jau lielveikals te, bērnu čalas,
Ziemsvētku tirdziņš, 
Desas un alus.

Labi mums klājas.
Neviens jau nezina to, kas šeit bija...

Maza meža susura mājas.